Anša Grosberga dzimtene ir Latvija, bet jau daudzus gadu desmitus viņa mājas ir Sanktpēterburgā.
Anša Grosberga dzimtene ir Latvija, bet jau daudzus gadu desmitus viņa mājas ir Sanktpēterburgā. Savulaik no dzimtenes “izravēts”, viņš aizvien cenšas saglabāt saikni ar Latviju, neaizmirst dzimto valodu, kaut pats pārliecinājies, ka svešā vidē tas nav viegli izdarāms. Par vējiem, kas tolaik latvieti aizpūtuši svešumā, par pāridarījumiem atmiņas ir tik spilgtas, it kā tas viss noticis vēl tikai nesen.
Ansi Grosbergu pirmo reizi satiku, kad pie “Skudru” mājām Koknesē atklāja pieminekli nacionālajiem partizāniem. Pie šīm mājām apbedīts viņa brālis Alberts, kura vārds iegravēts arī piemiņas akmenī. “Man šis brīdis nozīmēja ļoti daudz,” atzīst viņš. Kad tiekamies atkal, sirmais kungs saka: “Man nav bail mirt, tam esmu gatavs jau no 1949. gada. Es savējiem esmu teicis: ja jums kādreiz saka, ka esmu izdarījis pašnāvību, neticiet! Mani būs nogalinājuši.”
Aizdomīga biogrāfija
— Kāda jums ir saistība ar Koknesi?
— Tā ir mana dzimtā puse. Pēc administratīvā dalījuma tolaik bijām madlienieši, bet esmu dzimis divdesmit kilometru uz ziemeļiem no Kokneses. Apmēram trīs kilometrus no Lobes ezera ir mājas “Dinaburgas” un mežsarga māja “Medņi”, kurā es piedzimu. Tur dzimis arī mans brālis Alberts, kurš tagad guļ “brāļu kapā” nezināmā vietā netālu no “Skudrām” Koknesē. Mani vecāki dzimuši Bebros un apglabāti vecajos Zutēnu kapos šajā pagastā.
— Kas ar jums tolaik notika?
— Padomju vara jau 16 gadu vecumā mani atzina par bīstamu. Klintaines pamatskolu beidzu ar goda rakstu, kuru rotāja Staļina un Ļeņina bildes. Gribēju iestāties Cēsu skolotāju institūtā, bija tāda vidējās izglītības mācību iestāde, aizsūtīju dokumentus, bet pirms mācību sākuma saņēmu aicinājumu ierasties skolā. Autobiogrāfijā godīgi uzrakstīju, ka mans tēvs 1945. gadā arestēts un sodīts kā politiskais noziedznieks. Viņam piesprieda 20 gadu katorgā, bet lēģerī Tomskā viņš pēc gada nomira. Man pateica, ka autobiogrāfijas dēļ Skolotāju institūtā mani uzņemt nevar, lai gan esmu teicamnieks, taču mani pieņems, ja mainīšu uzvārdu. Tam nepiekritu, paņēmu savus dokumentus un iestājos Rīgas ekonomiskajā tehnikumā. Autobiogrāfijā neko neslēpu, bet šajā skolā to iesniedzu īsāku.
Mans brālis jau no 1944. gada bija mežabrāļos, un čeka viņu meklēja. 1949. gada 9. septembrī mani izsauca skolas direktors. Viņa kabinetā gaidīja divi vīri privātapģērbā. Mani aizveda uz Stabu ielu. Trīs dienas turēja telpā, kur bija tikai sols un spoža spuldze pie griestiem, vēlāk sāka pratināt. Čekas vīri gribēja zināt, vai esmu ticies ar brāli Albertu.
— Jūs bijāt tikušies?
— Čekistiem visu laiku apgalvoju, ka pēdējo reizi brāli redzēju 1944. gadā “Medņos”, kur mēs dzīvojām, taču īstenībā divas reizes ar Albertu biju ticies arī pēc kara, jau dzīvojot Rīteru “Avotiņos”. Viņš mani atrada ar paziņu starpniecību un šifrētā vēstulē norādīja vietu, kur Daugavas krastā tiksimies. Pēc gada, 1949. gada vasaras naktī, vēl reizi tikāmies Rīteru kapos. Alberts bija labi bruņots, viņam bija automāts, granāta, pistole. Tolaik avīzēs bija daudz publikāciju, kurās padomju vara ieteica partizāniem nākt no meža ārā un pieteikties, solot reabilitāciju, brīvu dzīvi un tā tālāk. Es par to ieminējos arī brālim, bet viņš atbildēja apmēram tā: “Labāk mirt stāvus nekā dzīvot uz ceļgaliem! Čeka mani var piespiest nosaukt to cilvēku vārdus, kuri mežā bijuši kopā ar mani, bet es to nevaru pieļaut, tāpēc ārā neiešu.”
Varai neuzticams pusaudzis
— Jūs tomēr tiesāja?
— Čekai bija pierādījumi pret mani, jo divas sievietes no Kokneses esot liecinājušas, ka brālis ar mani sarakstās un tiekas. Tolaik nezināju, ka brālis tā paša gada 25. septembrī pie “Skudru” mājām Koknesē nošauts. Mani tirdīja gandrīz līdz Jaungadam, jo biju apsūdzēts kā mežabrāļu atbalstītājs un līdzzinātājs. Ja es būtu atzinies, ka esmu ar brāli ticies, desmit gadu lēģeros man būtu garantēti — tas bija viens no standarta sodamēriem par politisko noziegumu. Šādu sodu man varēja piespriest tikai par tikšanos ar brāli, jo kā gan es viņam varēju palīdzēt, tāds piecpadsmit gadu vecs puika, kurš pa dzīvi pats knapi kūlās, mūsu māte jau pirms kara bija mirusi. Brālim bija citi atbalstītāji, vietējie iedzīvotāji.
Tā kā visu noliedzu, mani apsūdzēja pēc cita panta kā politiski neuzticamu personu. Sāka jaunu lietu un pratināja atkal no gala ne tikai mani, bet arī visus manus paziņas, skolasbiedrus un cilvēkus, pie kuriem biju dzīvojis. Tā saucamā “troika” man piesprieda piecus gadus trimdā, ieskaitot to gadu, ko nosēdēju čekas pagrabos Stabu ielā.
— Kādas ir jūsu atmiņas par šo vietu?
— Tur bija “brīnišķīgi” pagrabi, no kuriem varēju redzēt garāmgājēju kāju ēnas. Pastaigāties mūs veda uz tā saucamo “lauvu bedri” — nelielu laukumu, kuru ierobežoja augsts mūris, tur mēs varējām minūšu divdesmit pastaigāties. Virs “lauvu bedres” stiepās drāšu tīkls, tomēr zilas debesis redzēt varēja. Čekā vispār bija ļoti laba “kārtība”, jo atbilstoši savai varai tā bija ideāla iestāde. Nekad nesatikās cilvēki, kuri bija apsūdzēti vienā un tajā pašā lietā vai no vienas apdzīvotās vietas. Čeka, manuprāt, strādāja ne sliktāk kā gestapo. Pēc jaunas apsūdzības izvirzīšanas mani pārveda uz Centrālcietuma 3. korpusa 36. kameru. Salīdzinot ar Stabu ielu, tur bija kā sanatorijā.
Čekas pagrabu logi tagad ir aizrestoti un aizkrāsoti, tā sakot, labāk nomaskēti, taču es nešaubos, ka tur arī patlaban sēž cilvēki. Tādas iestādes nekad nelikvidē, jo pēc tām vienmēr ir pieprasījums.
Pasaules pētnieks
— Uz kurieni jūs izsūtīja?
— Mani aizveda uz Kazahiju, Karagandas apgabalu. Strādāju kolhoza fermā, katru nedēļu gāju pie komandanta pieteikties, bet citādi biju brīvs, kolhoza robežās varēju staigāt, iet medībās un makšķerēt. Pateicoties tam, ka nokļuvu trimdā, nevis lēģerī, es paliku dzīvs.
— Latvijā vairs neatgriezāties?
— Atgriezos, bet uz neilgu laiku. Kad nomira “tētiņš” Staļins, politiski apsūdzētajiem bija amnestija, un 1953. gadā mani atbrīvoja. Tolaik biju kā dzelmē iekritis, man Latvijā nebija sakaru ne ar vienu, tāpēc aizbraucu uz citu Kazahijas pilsētu Temirtau, tas nozīmē — Melnais akmens, kur bija neliela metāla rūpnīca, un sāku tur strādāt. Iestājos arī vakarskolas 9. klasē. Pēc pāris gadiem atbraucu uz Latviju un atradu darbu uzņēmumā “Lat Kip” — Latvijas kompleksā pētīšanas partija. Tās vadība bija Viļņā. Uzņēmums pētīja vidi un ģeoloģiju, lai varētu būvēt spēkstacijas. Pētījām vietas arī Pļaviņu spēkstacijas būvei, toreiz bija divas vietas, kur spēkstaciju gribēja celt — pašreizējā vietā vai pie Oliņkalna. Toreiz mums biroja vieta bija Stukmaņos pie Pļaviņām, pēc tam pārcēlāmies tuvāk tagadējai Aizkrauklei. Man iepatikās topogrāfija, apguvu šo profesiju un sāku strādāt pētīšanas darbu, klīstot pa pasauli ekspedīcijās.
Otrās mājas — Jakutija
— Patlaban dzīvojat Sanktpēterburgā. Kā tur nokļuvāt?
— Man piemīt tāda čigāna daba. Izdomāju braukt uz Kamčatku, bet pietrūka naudas. Iestrēgu Sibīrijā, Kemerovā, kur kļuvu par ogļraci. Pirmos mēnešus domāju, ka man būs beigas, bet izturēju un kļuvu par labu strādnieku. Man bija labs brigadieris, viņš teica: “Dēliņ, ar spēku kalnu neuzveiksi. Citādi vajag!”.
Ogļraktuvēs labi nopelnīju, varēju iekrāt. Nolēmu iestāties universitātē. Maskavā nenokārtoju iestājeksāmenus, bet tajā pašā 1962. gada rudenī iestājos Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga) universitātes Ģeogrāfijas fakultātes kartogrāfijas nodaļā un dienas nodaļā to pabeidzu. Strādājot pētīšanas un projektēšanas institūtā Sanktpēterburgā, braucu pa visu plašo padomju valsti un Latvijā vairs neatgriezos. Ekspedīcijās iepazinos ar kādu ģeoloģi, apprecējāmies, dabūjām Sanktpēterburgā dzīvokli. Patiesībā Sanktpēterburgā dzīvoju maz, jo strādāju gan Karēlijā, gan Ferganas ielejā, gan Jakutijā, tur esmu nostrādājis lielāko sava mūža daļu, un tā kļuvusi par manu otro dzimteni. No turienes aizbraucu tikai 2005. gadā, kad aizgāju pensijā.
Vecus kokus nepārstāda
— Nekad neesat gribējis atgriezties dzimtenē?
— Ja es tolaik būtu atgriezies Latvijā, mani te būtu samaluši miltos biogrāfijas dēļ, un visspilgtāk to esmu izjutis tieši Latvijā. Latvieši diemžēl ir nežēlīgi un neiecietīgi paši pret savējiem. Kad Atmodas gados sāku runāt par atgriešanos Latvijā, jutos kā otrās šķiras pilsonis. Mani uzklausa, labi izturas iestādēs, bet tikai, kamēr esmu ciemos. Ja gribu pārcelties te dzīvot, kļūstu kādam par konkurentu, kaut vai dzīvokļa rindā, pensijas jautājumā. Apmēram tā: “Ko tas onkulis no Sanktpēterburgas mūsu zemē meklē!”. Šo attieksmi es jūtu, un no tās nevar izvairīties. Dzīvokļa rindā Rīgā esmu kopš deviņdesmito gadu sākuma, taču tālāk neesmu ticis. Kaut dzimtene man ir dārga, te dzīvojuši mani senči, es vairs nevaru atgriezties. Arī savas ģimenes dēļ nevaru. Mana meita strādā Sanktpēterburgā, mazmeita mācās 5. klasē. Sieva ir pensijas gados, un mēdz teikt, ka vecus kokus nepārstāda.
— Jūsu ģimenē kāds runā latviski?
— Mana sieva ir krieviete, latviski nevienu vārdu neprot, meita un mazmeita zina dažus vārdus latviski, viņām ir laba izruna, taču tam nav nekādas nozīmes. Ja apkārt nav latviskas vides, valodu mācīties nav jēgas. Es to sapratu, kad pirmo reizi atgriezos no Krievijas, jo sākumā bija grūti latviski runāt. Lai tas neatkārtotos, vienmēr abonēju žurnālus, laikrakstus latviešu valodā, lai arī kurā Krievijas malā tobrīd strādāju. Esmu saticis Krievijā cilvēkus, kuri no Latvijas izvesti jaunībā, un četrdesmit gadu vecumā viņi vairs nevienu vārdu nezināja latviski, kaut līdz 17 gadiem neprata ne vārda krieviski. Izrādās, pat dzimto valodu ir iespējams aizmirst.
— Jūsējie kādreiz ir bijuši Latvijā?
— Sieva ir viesojusies pie maniem radiem Rīgā. Viņai šeit patīk, bet viņa ir krieviete un dzīvot te negrib.
No dzimtenes “izravētie”
— Cik bieži pats esat dzimtenē?
— Pēdējā laikā uz Latviju atbraucu divas trīs reizes gadā. Man te ir senču kapi. Kopā ar vecāko brāli Kārli, kurš dzīvoja Narvā, jo arī bija “izravēts” no Latvijas, kopš Latvijas neatkarības sākuma gadiem gribējām iezīmēt kritušā brāļa kapavietu Koknesē. Tas izdarīts, pateicoties mūsu neatlaidībai un daudziem cilvēkiem Latvijā. Pieminekļa atklāšana nacionālajiem partizāniem pie “Skudrām” man nozīmē ļoti daudz. Vecākais brālis nomira 84 gadu vecumā trīs mēnešus pirms šī notikuma, kaut viņš ļoti gribēja šo dienu piedzīvot.
— Jūs sevi uzskatāt par latvieti?
— Kāpēc gan ne! Es esmu īsts latvietis, bet, no otras puses, esmu kosmopolīts. Mans brālis teica, ka pirmskara gados, kad viņš vēl mācījās skolā, cilvēkus vērtēja pēc viņu būtības, neraugoties uz to, vai viņš ir čigāns, polis vai ebrejs. Šobrīd runā, ka Latvijā apspiež krievus. Man krievi ir tikpat tuvi kā latvieši, ja vien ir labi cilvēki, taču nevar pieļaut, ka citi, kuriem nepatīk dzīve Latvijā, to pārveidotu par tādu, kā viņiem gribas. Tas arī rada domstarpības.
— Vai mūsu zemē jūtat pārmaiņas?
— Varbūt es kļūdos, bet daudzās lietās Latvija ir kā Krievija miniatūrā. Te tāpat notiek kukuļņemšana, korupcija, slepkavības, izputināta rūpniecība. Krievijā divas trīs reizes mainīja naudu, arī sīknaudu, bet, ja uz ietves redz kapeiku, neviens nenoliecas to pacelt. Vienas kapeikas izgatavošanas izmaksas ir apmēram 13 kapeiku. Ja tā jāved uz Kamčatku vai Vladivostoku, izmaksas ir vēl lielākas. Tur saimnieki ir izšķērdīgi un pavirši. Tāpat arī Latvijā bieži “augšā” trūkst saimnieciskuma.
Taču mani ļoti iepriecina tas, ka Latvijā vietās, kur agrāk pa vilciena vai autobusa logu redzēju krūmus un aizaugušas pļavas, tagad vīd aparti tīrumi. Tātad Latvija atdzīvojas. Esmu pārliecināts — kamēr vien Latvija būs un tajā skanēs latviešu valoda, latvietis nepazudīs un neiznīks, jo viņš ir sīksts kā nezāle.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ansis Grosbergs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 19. novembris, Madlienas pagasta “Medņi”.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beidzis Sanktpēterburgas universitātes Ģeogrāfijas fakultātes kartogrāfijas nodaļu.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
DZĪVESVIETA: Sanktpēterburga.
ĢIMENE: sieva, meita un mazmeita.
VAĻASPRIEKS: agrāk — medības, tagad — darbs ģimenes mazdārziņā.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
