Zinot, cik ātri, reizēm pat nemanāmi, irst valdziņš un savu mūžu nokalpo zeķubikses, šāds apgalvojums var izraisīt neizpratni.
Zinot, cik ātri, reizēm pat nemanāmi, irst valdziņš un savu mūžu nokalpo zeķubikses, šāds apgalvojums var izraisīt neizpratni. Un tomēr – vairs nelietojamām zeķubiksēm prasmīga rokdarbniece var dot otru mūžu!
Zeķubiksēm ar šķērēm nogriež augšējo, gumijas, daļu, pēc tam, griežot pa spirāli apmēram centimetru platu joslu, veidojas lentīte. To pastiepjot, materiāls sarullējas, un iznāk kaut kas līdzīgs aukliņai. Jo plānākas zeķubikses, jo smalkāka aukliņa iznāk. Vienīgais, kas jāievēro: ļoti plānās nevajadzētu griezt ļoti šaurā lentītē, jo pavelkot un sarullējoties var pazust šķērsdiegi, un smalko kaprona diegu kūlīti, kas paliks, būs grūti tamborēt.
Kad sagriezta augšējā daļa, gluži tādā pašā veidā sagriež arī katru zeķes daļu. Ņemot vērā to, ka zeķu daļa ir plānāka, sloksnītēm jābūt platākām. Izveidojušos auklu satin kamolā. Atsevišķos posmus var gan sašūt kopā, gan sasiet. Sasienot izveidojas neliels pušķītis, kas tamborējot īpaši netraucē, bet darbu kopumā padara interesantāku. No vīļu vietām arī nav jābaidās – arī tās tamborējumā veido interesantus izcilnīšus.
Ja saimniece bijusi taupīga un zeķubikšu sakrāts pietiekami daudz, tamborēšana izrādās arī ļoti interesanta kompozīcijas veidošanas nodarbība: mijoties gaišajiem un tumšajiem toņiem, var radīt gan pakāpeniskas, neuzkrītošas toņu pārejas, gan kontrastainas svītras.
No zeķubikšu aukliņām var tamborēt dažāda lieluma paklājiņus pašiem vai mājdzīvniekiem. No šāda materiāla iznāk arī ļoti izturīgi sūklīši trauku mazgāšanai, tamborētas lupatiņas pie plīts – karstu priekšmetu paņemšanai.
Ja tambordarbu vēlas apaļu, vispirms veido sešas līdz astoņas gaisa cilpiņas, ko savieno un kam pēc tam tamborē apkārt stabiņus ar vai bez apmetumiem. Tamborēšanas procesam jāpieiet radoši: ja jūt, ka darba malas velkas un veidojas “bļodiņa”, ik pa gabaliņam vienā cilpā ietamborē divus stabiņus; ja maliņas krokojas kā volāns, nākamo kārtu tamborējot, ik pa gabalam pa kādai cilpiņai jāizlaiž, tajās stabiņu neietamborējot. Šīs kļūdas vajadzētu izlabot tūdaļ, nedaudz paārdot darbiņu (kura adītāja vai tamborētāja gan iztikusi bez ārdīšanas!), lai beigās kopskats būtu patiesi līdzens un glīts, bez kūkumiem.
Un vēl. Tām rokdarbniecēm, kuras vēlas zināt, cik materiāla vajadzīgs, varam ieteikt: ja rudens, ziemas un pavasara sezonā saplēstās zeķbikses ārā nemetīsiet, vasaras sākumā suns tiks pie jauna paklāja.
