Jānis Ozarskis ar ģimeni Latvijā no Lietuvas ieradās 1928. gadā, tolaik viņam bija tikai deviņi gadi.
Jānis Ozarskis ar ģimeni Latvijā no Lietuvas ieradās 1928. gadā, tolaik viņam bija tikai deviņi gadi. Savā mūžā dzīvojis un strādājis vairākās saimniecībās, taču par mājām uzskata Neretas pagasta “Dzeņus” netālu no Lietuvas robežas. Jānis Ozarskis nodzīvojis bagātu mūžu, taču joprojām spilgti atmiņā palikuši tie trīs gadi, kad viņš strādājis Pilkalnes muižā.
Pagājis septiņdesmit gadu, un Ozarska kungs pats vēlējās “Staburagam” pastāstīt par Pilkalnes muižas dzīvi un cilvēkiem.
Patīk, ja bučo roku
— Vai atceraties Pilkalnes muižkungu?
— Muižkungu latviešu valodā saucām par Jāni Lintiņu, bet vāciski viņš sevi dēvēja par Johanu Lintenu. Lai arī kungs bija vācu tautības, ar mums, strādniekiem, viņš sarunājās latviski. Muižkungs palicis atmiņā kā ļoti labsirdīgs, izpalīdzīgs un noteikts cilvēks. Atceros, viņš necieta, ja darba laikā kāds smēķē, par dzeršanu nemaz nerunājot.
— Kāda bija kunga ģimene?
— Viņi bija trīs — kungs, kundze un meita. Muižā bija saimniece un istabene, kura apkalpoja kungus un uzkopa istabas. Pilkalnes muiža tolaik bija ļoti labā kārtībā, apkārtne vienmēr bija sakopta un skaista. Pret mums, strādniekiem, kungs izturējās laipni un saprotoši. Cieņas izrādīšana — rokas bučošana — viņam ļoti patika. Roku bučošanai viņš sniedza katrā izdevīgā brīdī — gan pateicībai, gan lūgumam.
Gatavo ķieģeļus
— Kad sākāt strādāt Pilkalnes muižā?
— Muižā strādāju trīs gadus — no 1937. līdz 1939. gadam. Pirmo gadu strādāju ķieģeļnīcā, nākamos divus biju laukstrādnieks. Tolaik muižai bija daudz zemes — 50 hektāru lauksaimniecībai un 30 hektāru ķieģeļnīcai. Ķieģeļnīca bija netālu no muižas uz Neretas pusi, un tā darbojās tikai vasarā, jo toreiz jau nebija tādu tehnoloģiju, kas ļautu strādāt arī ziemas salā.
— Kāds bija darbs ķieģeļnīcā?
— Tur nodarbināja trīs pamatstrādniekus, vienu ķieģeļu veidotāju un vienu nesēju. Gadā saražojām 75 tūkstošus ķieģeļu. Tos ražoja galvenokārt eksportam, bet otrās šķiras ķieģeļus varēja iegādāties vietējie zemnieki. Ķieģeļus lielākoties izmantoja māju iekšējai apdarei, krāsnīm un kamīniem, jo tie bija augstas kvalitātes. Tolaik viens ķieģelis maksāja 7 santīmus. Strādājot ķieģeļnīcā, varēja labi nopelnīt. Alga bija no 100 līdz 120 latiem, meistars pelnīja pat pusotra simta latu mēnesī.
— Stāstījāt, ka muižā divus gadus strādājāt arī lauku darbus.
— Pašam tolaik vēl nebija savas ģimenes, biju ļoti jauns, tāpēc man daudz nerūpēja tas, ka lielākā dienas daļa jāpavada, strādājot muižā. Darījām dažādus lauku darbus. Muižā bija noteikts darbalaiks — no pulksten pieciem rītā līdz saules rietam. Laukstrādniekiem tolaik maksāja 80 latu mēnesī, tas bija daudz. Darbs nebija ļoti smags vai nogurdinošs.
Graudus kuļ nedēļu
— Cik liela bija Pilkalnes muižas saimniecība?
— Saimniecībā bija desmit darba zirgu un vēl trīs izbraucamie zirgi katram — muižkungam, viņa kundzei un meitai. Saimniecībā bija arī divdesmit divas slaucamas govis, arī aitas. Par ganāmpulku rūpējās govju aprūpētājs un vismaz divas slaucējas.
— Ar ko muižā galvenokārt nodarbojās?
— Tajā laikā, kad es tur strādāju, nodarbojās galvenokārt ar piensaimniecību un graudkopību. Kad labība bija nogatavojusies, to kūla vismaz nedēļu. Dienā iekūlām apmēram 10 tonnu graudu.
— Ko darījāt pēc muižā pavadītajiem gadiem?
— Strādāju pie dažādiem saimniekiem, galvenokārt lauku darbus. Septiņus gadus nostrādāju pie saimniekiem par ganu. Domāju, ka man dzīvē ļoti paveicies ar cilvēkiem, pie kuriem esmu strādājis. Vēlāk iemācījos braukt ar traktoru, kuļmašīnu un citu tehniku, kas bija nepieciešama darbā.
Cūkas brāķē visvairāk
— Kā Neretas apkaime mainījusies kopš muižas laikiem?
— Kad atnācu uz šejieni, Neretas apkaimē bija maz māju, vairāk meža un pļavu. Pamazām mājas sāka celt, piedzīvoju, kā Nereta izveidojās par ciematu. Atceros, cik maza un šaura bija Neretas pienotava, kad uz turieni vedām nodot pienu. Cauri Neretai brauca bānītis, tas piegādāja neretiešiem dažādas preces, piemēram, minerālmēslus. Sākumā pagastā bija tikai trīs automašīnas — viena patērētāju biedrībai, bet divus braucamos bija nopirkuši turīgākie neretieši.
— Kas vēl šai vietai bija raksturīgs?
— Tālā apkārtnē slaveni bija Neretas tirgi. Ne tādi, kādi tie ir mūsdienās — tolaik tirgū sabrauca cilvēki no visiem apkārtējiem pagastiem. Pirka un pārdeva zirgus, govis un cūkas. Pie cūkām vienmēr bija visgarākās rindas, jo viņas ļoti brāķēja. Bekonus pirka Volfs, bet izbrāķētās cūkas — Projums, kuram tepat piederēja kautuve. Nopirktās cūkas viņš uzreiz nokāva, bet gaļu sūtīja prom uz Rīgu.
— Kā tagad aizvadāt dienas?
— Vēl saimniecībā ir gotiņa, cik varu, tik mēģinu darboties, kamēr spēks vēl ir. Priecājos par katru bērnu un mazbērnu ciemošanos un vienmēr viņus gaidu.
(Izmantoti Pilskalnes pamatskolas skolotājas Lidijas Ozoliņas savāktie materiāli)
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Ozarskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1919. gada 12. februāris, Lietuva.
DZĪVESVIETA: Neretas pagasta “Dzeņi”.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Staņislava, izaudzināti divi dēli un seši mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
***
Interesanti fakti par Pilkalnes muižu
– Pilkalne ir sens muižas centrs Neretiņas upītes krastā. Nosaukums it kā cēlies no lietuviešu valodas un nozīmē — pelēkā muiža. Kopš 1562. gada, kad pēdējais ordeņa mestrs novadu izlēņoja Aizkraukles komturam Vilhelmam Efernam, Pilkalni pārvaldīja Eferns, tad Vilhelms Vittens un vēlāk — barons Lintens — Rekenbergs.
– Pilkalnes kungs Vittens raksturots kā ļoti cietsirdīgs — lai apskatītu savus laukus, viņš jādelējis uz zemnieku pleciem. Pēc viņa nāves zemnieki naktī gājuši ķēzīties uz viņa kapa. Tad nelaiķa pēcteči pavēlējuši uz kunga kapa uzlikt lielu akmeni, iespējams, tā “izauga” akmeņu kaudze Strobuku kapu kapličas priekšā. Barons kapā esot guldīts ar tādu pulksteni kabatā, kurš bez uzvilkšanas darbojoties 300 gadu.
– Pēdējais Pilkalnes muižas īpašnieks — vecais barons Lintens — Rekenbergs dzīvoja Francijā, jo šejienes klimats viņam likās par aukstu. Jau septembrī vecais barons sēdēja pie krāsns ar kažoku mugurā, un viņš savu īpašumu apraudzīt atbrauca ļoti reti. Viņa dēls Jānis Lintens Rekenbergs muižā saimniekot patstāvīgi sāka tikai pēc kāzām. Jaunajiem baroniem pirmdzimtais esot bijis dēls, kurš piedzimis priekšlaikus — septiņu mēnešu vecumā. Barona kundze jaundzimušo mazulīti visu ziemu esot turējusi vatē, lai nenosalst. Vēlāk ģimenē piedzimušas arī divas meitas.
– 1939. gada rudenī vāciešus repatriēja uz viņu etnisko dzimteni. Barons Lintens no Latvijas valdības saņēma kompensāciju un atstāja valstij ļoti labi uzturētu saimniecību.
– Muižas dzīvojamā ēka kolhozu saimniekošanas laikā nopostīta. Arī šķūnis, kurā 1941. gada rudenī vācu okupācijas laikā apšāva Neretas ebrejus. Tagad muižas centru privatizējis un apsaimnieko Valdis Tomsons, dzīvošanai viņš sakārtojis seno kalpu māju.
