Valdība vienojusies atgūt pilnīgu kontroli pār telekomunikāciju uzņēmumu “Lattelecom”, un tāpēc apspriesta iespēja nodot privatizācijai 28 710 valstij piederošo uzņēmuma “Latvijas mobilais telefons” kapitāla daļu.
Valdība vienojusies atgūt pilnīgu kontroli pār telekomunikāciju uzņēmumu “Lattelecom”, un tāpēc apspriesta iespēja nodot privatizācijai 28 710 valstij piederošo uzņēmuma “Latvijas mobilais telefons” kapitāla daļu. Latvijas ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs paziņoja, ka galvenais esot vienoties par kopējo kompensāciju Latvijas pusei, kas saņemtu gan “TeliaSonera” piederošos 49 procentus “Lattelecom” daļu, gan samaksu naudā.
Šī pasākuma mērķis it kā ir skaidrs, jo, atgūstot valsts īpašumā visas “Lattelecom” kapitāldaļas, beigsies deviņdesmito gadu sākumā noslēgtais “jumta” līgums telekomunikāciju jomā. Aigars Štokenbergs uzskata — tas ļautu “Lattelecom” attīstīt biznesa stratēģiju un virzienus, kas, visticamāk, nesaskan ar uzņēmuma “TeliaSonera” nodomiem un reģionālajām interesēm.
To var vērtēt kā valdības nolūku ar laiku radīt vēl labākus pakalpojumus iedzīvotājiem. Situācija Latvijā gan šobrīd ir tāda, ka fiksētās tālruņa līnijas lietotāju skaits arvien vairāk sarūk. Varam secināt, ka valsts labāk turas pie mazāk perspektīva “kuģa”, nevis izvēlas progresīvāko, kādi noteikti ir mobilie sakari.
Valsts pamazām atbrīvojas no saviem īpašumiem. Nesen jau iztirgotas uzņēmuma “Ventspils nafta” akcijas, un šo darījumu eksperti nebūt nevērtē kā absolūti izdevīgu, jo ieguvums varēja būt lielāks. Tagad kārta vēl vienam darījumam. Kad par “Ventspils naftu” apkopojām iedzīvotāju viedokli, daudzi neizpratnē raustīja plecus, jo tiešām nav izprotams, kāpēc no uzņēmuma jācenšas atbrīvoties, nevis gūt no tā peļņu?
Kaut ko pārdot ir viegli, un arī naudu iztērēt var bez problēmām. To jau redzējām, kad ministri tikko apstiprināja izmaiņas valsts budžetā, tēriņiem sadalot gandrīz 240 miljonu latu. Jā, tas ir pamatoti, jo nauda vajadzīga gan iedzīvotāju veselības aprūpei, gan skolotāju un policistu algām. Tikai izbrīna tas, ka šajā kopējo izdevumu “katlā” ir arī iegūtā nauda par “Ventspils naftas” akcijām. Tātad akciju pārdošana bija kārtējais patēriņa lēmums, un nauda diemžēl nebija paredzēta ilglaicīgam ieguldījumam.
