Ilzīte Ozoliņa pirms 30 gadiem — 1976. gada 1. septembrī — pēc Stučkas 2. vidusskolas absolvēšanas (tagadējā Aizkraukles novada ģimnāzija — aut.) sāka strādāt Stučas vēstures un mākslas muzejā, kurš bija ierīkots Kokneses luterāņu baznīcā.
Ilzīte Ozoliņa pirms 30 gadiem — 1976. gada 1. septembrī — pēc Stučkas 2. vidusskolas absolvēšanas (tagadējā Aizkraukles novada ģimnāzija — aut.) sāka strādāt Stučas vēstures un mākslas muzejā, kurš bija ierīkots Kokneses luterāņu baznīcā.
Toreiz viņa vēl nezināja, ka muzejs ilgus gadus būs viņas vienīgā darbavieta. Pirmais amats — apkopēja. Tad vēstures studijas un zinātniskās līdzstrādnieces amats. Šo gadu laikā muzeja krājumi krietni papildinājušies — no apmēram 20 tūkstošiem līdz vairāk par 80 tūkstošiem vienību. Muzejā rosās radošs sieviešu kolektīvs, un Ilzītei Ozoliņai ir vislielākā darba pieredze.
Priekšsēdētājs tēvam uzticas
— Kad jūsu ģimene ieradās Aizkraukles pagastā?
— Tas notika 1965. gada rudenī, kad manam tēvam šeit piedāvāja būvdarbu vadītāja amatu. Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš vispirms uzklausīja tēva “grēksūdzi”. Viņš nebaidījās riskēt pieņemt darbā cilvēku, kurš savulaik bija karojis “naidīgajā pusē”, bet pēc tam desmit gadu pavadījis izsūtījumā Omskā, Tomskā un Dievs vien zina kur vēl…
— Kur ir jūsu vecāku dzimtā puse?
— Tēva dzimtā vieta ir Klintaines pagasta “Āres”, kur tagad dzīvo viņa radinieki. Tēva tēvs savulaik bija šo māju rentnieks.
Māte ir nītauriete. Tēvu viņa satika nejauši, kad viņš atgriezās no Sibīrijas. Nītaurē, ceļu krustojumā, bijusi frizētava, kurā tobrīd frizējusies māte. Pēkšņi sievietes pamanījušas garām ejot staltu, brašu puisi. Viena sieva jokojot teikusi, ka tik skaistu puisi nevar garām laist. Māte teikusi, ka runātājai viens vīrs jau esot, šo lai atstājot viņai… Šos vārdus laikam sadzirdējis Dieviņš, jo viņi patiesi iepazinās, iemīlējās un apprecējās.
Diemžēl tēvs pēc smagajiem Sibīrijas gadiem 1967. gadā mira ar infarktu. Viņam bija tikai 47 gadi. Māte aizgāja mūžībā pirms desmit gadiem, 74 gadu vecumā. Tagad vecāku dzīvoklī dzīvoju viena, bet brāļa ģimene mīt Aizkrauklē.
Mātei nekas nav par grūtu
— Jūsu māmuļu Rasmu vēl tagad pagastā atceras kā darbīgu un dzīvesgudru sievieti.
— Māte prata ar mazu rocību uzturēt ģimeni. Es zinu, ko nozīmē skaitīt kapeikas un daudz no kā atteikties. Kamēr vēl bija dzīva vecmāmiņa, turējām arī nelielu saimniecību. Māte strādāja dārzniecībā, kur bija ļoti maza alga.
Taču mūs abus ar brāli viņa centās iepazīstināt ar pasauli — vienmēr ļāva braukt eksursijās, un varbūt tur man arī radās pirmā interese par vēsturi. Retajos brīvajos brīžos māte lasīja grāmatas un auda visu, ko vien kādam vajadzēja. Žēl, ka māte stelles pārdeva, tagad būtu atmiņa. Māte gatavoja arī ļoti skaistus bēru vainagus. Cilvēki viņai tos pasūtīja no malu malām. Mums ar brāli šajā darbā vajadzēja viņai palīdzēt.
Pirms aiziešanas pensijā viņa gan Rīgā, gan Aizkrauklē tirgoja arī kolhoza dārzniecības ziedus. Māte bija stipra un gudra, nekad par dzīvi nesūrojās, un tā cenšos darīt arī es.
“Iegāž” vidējā atzīme
— Kā kļuvāt par vēsturnieci?
— Mana izvēle bija nejauša, kaut gan māte teica, ka pamatskolas laikā esmu teikusi, ka būšot vēsturniece. Tomēr vēl 18 gados man nebija īstas pārliecības, par ko kļūt.
Pēdējā vidusskolas klasē paslinkoju un manā atestātā pārsvarā bija tikai trijnieki.
Pirmajā gadā vēsturniekos bija liels konkurss — seši pretendenti uz vienu vietu. Eksāmenus noliku labi. Reizē ar mani universitātē stājās arī vēlākais politiķis Indulis Bērziņš. Viņš gan svešvalodā saņēma trijnieku, taču kļuva par studentu, bet mani “iegāza” vidusskolas atestāta vidējā atzīme, es braucu mājās.
Otrajā gadā jau pēc pirmajiem diviem eksāmeniem tālāk necīnījos, bet trešajā gadā es pilnīgi apzinīgi gāju uz neklātienes kursu. Tur vajadzēja tikai nokārtot četrus eksāmenus, un tad jau varēja kļūt par studentu. Tajā laikā es jau strādāju muzejā.
— Vai atceraties pirmo muzeju, kuru bērnībā apmeklējāt?
— Tā bija Raiņa “Tadenava”. Toreiz es mācījos 4. klasē. Tas bija rudenī, ļoti lietainā dienā.
Visinteresantākie cilvēku dzīvesstāsti
— Kas darbā šķiet visinteresantākais?
— Ekspedīcijas pa rajonu un tikšanās ar dažādiem cilvēkiem. Par cilvēku stāstiem dažādos laikos varētu rakstīt seriālus un uzņemt filmas. Esmu izdzīvojusi līdzi represēto dzīvesstāstiem, jo tad es atcerējos arī to, ko pārdzīvoja mans tēvs. Sāpīgi klausīties, taču tajā pašā laikā patīkami apzināties, ka cietējs ir piedevis savam pāridarītājam, jo nevēl viņam ļaunu. Dzīve jau pati visus noliek pie vietas…
Ļoti runīgas un dzīvesgudras ir vecās lauku sievietes, kuras dzīvi pieņem tādu, kāda tā ir un nežēlojas par lietām, kuras nevar mainīt. Viņas nestundā drīzāk uzdzied kādu tautasdziesmu, nevis, atmiņās gremdējoties, raud un sevi sāpina. Notikušo par nenotikušu nepadarīsi, to daudzas no viņām zina vislabāk.
Es visus šos gadus strādāju un reizē arī mācos no citu piedzīvotā. Esmu nākusi pie atziņas — nedarīt citiem to, ko nevēlos, lai darītu man. Bieži samierinos ar visu, kas dzīvē notiek to pieņemot, nevis noraidot. Neesmu tas cilvēks, kurš vēlas “kašķēties” vai bez apdomāšanās “lēkt uz ecēšām”.
— Kā ir strādāt sieviešu kolektīvā?
— Interesanti. Uz daudzām lietām lūkojamies ar humoru. Kopā esam priekos un skumjās. Izrunājamies, izsmejamies, sabaramies. Dienas nestāv uz vietas, un tām līdzi maināmies arī mēs.
Muzeja aura netraucē
— Jau 30 gadu muzejā, negribas ko mainīt?
— Vēl nevaru to pateikt. Viss ir iegrozījies pats no sevis. Lielas pilsētas man nepatīk, tāpēc arī nav bijusi doma mainīt darbu. Laiks ir neaptverama lieta. Kad esi “padsmitnieks”, tad trīsdesmitgadīgais šķiet — fui, kāds sagrabējis, šausmas… Laika jēdziens vispār ir relatīvs. Japāņi gan domā, ka vienā darbavietā nevajag strādāt ilgāk par septiņiem gadiem, bet muzejos tomēr liela daļa speciālistu nostrādā visu mūžu.
— Vai senajiem esksponātiem ir slikta aura?
— Mani to aura neiespaido. Neko sliktu nejūtu. Varbūt esmu pieradusi, jo mani neviens priekšmets negatīvi neietekmē. Reiz gan Mazzalvē piedzīvoju bailes, kad pa lauku ceļu gāju no kādām mājām līdz skolai. Bija vasara un saulaina diena, bet vienā ceļa posmā sajutu paniskas bailes, kaut gan kolēģe neko nejuta.
Sliktu auru nejūtu arī no mūžībā aizgājušo mākslinieku lietām. Īpaši, ja par šiem cilvēkiem daudz ko zinu.
Sirdi citiem “nekrata”
— Ja kādreiz stāvat dzīves krustcelēs, kā rīkojaties?
— Dievu es nelūdzu, bet uzticos intuīcijai. Reizēm tā tomēr mani ieved arī strupceļā. Esmu iemācījusies ar problēmām tikt galā pati. Īpaši personīgajā dzīvē, jo muzeja darbs ir komandas darbs, tur var sadarboties ar kolēģēm. Man nav arī uzticamas draudzenes, jo esmu diezgan noslēgta rakstura cilvēks. Es negribu nevienam savu sirdi “kratīt”. Citi man var stāstīt visu, jo zina, ka būšu mēma kā kaps, taču pati nevaru būt tik atklāta.
Mani kaitina cilvēki, kuri, varbūt labu gribēdami, pamāca, sacīdami — es tavā vietā darītu tā un tā… Tas nav pareizi, jo mēs katrs esam savā vietā un nekad nevaram zināt, kā rīkotos otra vietā. To patiesībā nemaz nevar izdarīt, jo katrs taču atbild tikai par sevi. Cenšos citu konfliktos nejaukties. Ja jau cilvēks pats neapzinās, ka ripo no kalna lejup, cits to aizkavēt nevar. Neesmu arī, tā saucamā, “pasaules lāpītāja”.
Sarežģītās situācijās atceros Skārletu no Margaretas Mičelas romāna “Vējiem līdzi”, kura sacīja: “Es par to šodien nedomāšu, es par to domāšu rīt…”. Šis teiciens ir ļoti labs, jo patiesi daudzreiz tas, kas vakarā bija vai pasaules gals, otrā rītā šķiet pat jocīgs.
Ir gadījumi, kad ļaujos “straumei”, lai notikumi rit savu gaitu. Dažreiz klusībā sirsnīgi izraudos, citreiz — dusmās vai eksplodēju, un pasaku visu, ko par kādu cilvēku esmu domājusi.
Sevis sakārtošanai nereti vairākkārt pārlasu savas vismīļākās grāmatas, īpaši skandināvu rakstnieku darbus.
Nepatīk nežēlība
— Vai jūs ietekmē citi?
— Man patīk paskatīties uz sievietēm, kurām ir skaists apģērbs, bet es pēc tāda nekāroju. Man ir sava gaume. Man skaists šķiet pelēko toņu apģērbs. Kad gribu sevi palutināt, nopērku melno šokolādi vai kādu sudraba izstrādājumu. Taču citus cilvēkus nekad neatdarinu un nepakļaujos viņu ietekmei. Man pašai ir savs dzīves skatījums. Tomēr dažreiz atceros vecmāmiņu un māti, jo viņu padomi man daudzreiz palīdz pieņemt pareizu lēmumu.
— Kādi cilvēki jums nepatīk?
— Tie, kuri vienmēr “ņaud” un čīkst, ka viņiem viss ir slikti. Man ļoti nepatīk mantrauši, kuriem vienmēr mantas par maz, taču visvairāk — nežēlīgie un ļaunie. Arī tādi nepatīk, kuri plātās ar to, ko paši nemaz nezina. Arī melošana nav laba rakstura īpašība, tomēr visnepiedodamākā ir nežēlība. Kaut gan arī žēlsirdību var pārprast, un, labu darot, izdarīt sliktu.
Iet savu ceļu
— Jūs uzskatāt sevi par laimīgu cilvēku?
— Esmu ar dzīvi apmierināta. Nekad nejūtos vientuļa. Ir sievietes, kuras pat atzīst, ka esmu laimīga tāpēc, ka man nav ne dzērāja vīra, ne palaidnīgu bērnu. Nezinu, ko viņām atbildēt. Katrs mēs ejam savu ceļu, un esam tik laimīgi, cik laimīgi jūtamies.
Es labi jūtos savā muzejā, kurā vācu, krāju un veidoju izstādes. Katra diena ir citāda, un tas ir skaisti.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilzīte Ozoliņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 24. jūnijs, Sigulda.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filolozofijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS: adīšana un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
