Kad negaršo vairs sievietes un vīns..
Kad negaršo vairs sievietes un vīns,
Bet acīs mēdās apmaldījies smīns,
Kad spoku blusas naktīs dejo tango,
Es eju tur, kur vētrā jūra bango.
Un smiedamies par dusmu pilno telpu,
Es dzeru dzīves saindēto elpu,
Lai puteklis pie bezgalības kājām
Par mīlu zin un savām senču mājām.
Līdz atnāk prieks — tas manā smīnā dīdās,
Jau atkal cerot iekļūt Marta īdās.
Līdz atnāk miers ar cerību uz pleca,
Kas ātri vīst jau piedzimusi veca.
Vairs skopā Anša vērdiņš nedzeļ plaukstu,
Man piedāvājot nopirkt mīlu auksto
Un sirdsapziņas karā neizvarots,
Es netieku vairs saldiem meliem barots.
Un tomēr nevarot būt bite stropa skrejā,
Es atkal laižos naktstaureņa dejā.
