Man dzīvē līdz šim vienmēr, cik atceros es vismaz..
Man dzīvē līdz šim vienmēr,
Cik atceros es vismaz, tikmēr
Eņģeļi visapkārt man bijuši
Ne tādi, kas reiz cilvēki un tagad jau sen miruši.
Vienmēr gaismas būtnes palīdzējušas man,
Dziesmas, domas, mūzika no viņiem skan.
Ir viņi dziļi savā būtībā maigā
Un brīnišķi skaisti savā mirdzošā vaigā.
Bet nav viņi tik vien kā gari, es jums saku,
Ja nu patiešām, tad viņi var sadot pa kaklu.
Tomēr nekad tas nav bijis,
Un eņģelis nav gaismu pret tumsu mijis…
Un vienmēr, kad man klājas grūti,
Viņi steidz teikt šo, kaut kūtri.
Cilvēks, tas ir enģelis bez spārniem,
Zina labo un ļauno, spēj izvēlēties starp tiem.
Tik pēdējā laikā, ne Sātans to darījis
(Taču savu daļu pielicis, jo ļaunumu cilvēkam mācījis)
Nu tiešām cilvēks ir kritis eņģelis.
Egoists, ļauns, tukšs un naudas grābējs.
Vai tiešām tā tas varētu būt?
Ka eņģeļi labo uz zemes vairs nesūta?
Bet, viņi sūta vienīgo, kas kaut ko spēj,
To, kas draudzību, saprātu un mīlestību sēj!
