“Kundzīt, jūs laikam esat no laukiem, ja jau nezināt, kurā vietā iela pāri jāiet,” tā gados vecāku paziņu vienudien Aizkraukles centrā uzrunāja kāds autovadītājs.
“Kundzīt, jūs laikam esat no laukiem, ja jau nezināt, kurā vietā iela pāri jāiet,” tā gados vecāku paziņu vienudien Aizkraukles centrā uzrunāja kāds autovadītājs. Autobraucējs un kājāmgājējs — tās ir īpašas attiecības, kurās jau daudzus gadus dažas vērtības nemainās. Piemēram, kā šķērsot ceļu? Pat ja tuvumā ir gājēju pāreja, jo baltās svītras uz asfalta ne vienmēr ir arī zīme, ka droši var iet pāri.
Katram kājāmgājējam nācies piedzīvot situāciju, kad vajadzīga ātra reakcija, lai izvairītos no steidzīga vadītāja stūrētas mašīnas, kura jūsu pēdas teju vai pārbraukusi uz pašas gājēju pārejas. Un arī dusmas, kuras tādā brīdī pārņem, nav nekas svešs. Vai tiešām cilvēkam tik ļoti jāsteidzas, ka nospļauties ne vien uz satiksmes noteikumiem, bet arī par otra cilvēka drošību? Diez vai, ja ņem vērā faktu, ka šis niķis parasti piemīt vieniem un tiem pašiem vadītājiem, jo viņi uzskata, ka gājēju pāreja nav apstāšanās vērts šķērslis. Tik tālu esam — Latvijā valda uzskats, ka nav vērts ievērot to, par ko bargi nesoda. Turklāt, cik bieži gada laikā manīts, ka tieši pie gājēju pārejas dežurē ceļu policisti? Labi, ja vienu vai divas.
No otras puses raugoties, droši vien arī autovadītājiem gājēju sakarā būtu, ko teikt. Nu kaut vai, ka pār ceļu nevar iet jebkurā vietā, vai reizēm par pārspīlētu savu tiesību demonstrēšanu. Kāda mana kolēģe, kura vada auto, atceras gadījumu, kad pie veikala “Meduslācis” Aizkrauklē apstādināja mašīnu, lai pār ceļu palaistu bariņu bērnu, kuri tobrīd nāca no skolas. Viņi lēnā gaitā šķērsoja ceļu, pagriezās un…. slaidi parādīja vadītājai vidējo pirkstu. “Kopš tā brīža ar manu apzinīgumu tā ir, kā ir,” atzīst viņa.
Pieklājību uz ceļa, autovadītāju solidaritāti kursos nemāca, un žēl, ka tās iet mazumā. Arī vadītājiem ir nerakstīti likumi, bet retais tos vairs ievēro, piemēram, pateikt paldies, ja kāds priekšā braucošās kravas automašīnas vadītājs ar gaismas signālu parāda, ka ceļš ir brīvs, vai pagriezienā Rīgas ielās palaiž tavu mašīnu auto straumē. Arī kājāmgājējiem šādu nerakstītu kodeksu vajadzētu izsludināt, piemēram, pateikt paldies tam, kurš tevi jau pa gabalu pamanījis, un gaida, lai palaistu pāri ceļam. Arī tā mēdz notikt, un sajūta ir patīkama.
