Latvijas Nacionālajā teātrī izrāda Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūziku “Hotel Kristina”. Atšķirībā no citām izrādēm, šo apvij baumas, un tas, šķiet, ietekmējis galarezultātu.
Latvijas Nacionālajā teātrī izrāda Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūziku “Hotel Kristina”. Atšķirībā no citām izrādēm, šo apvij baumas, un tas, šķiet, ietekmējis galarezultātu.
Izrāde bija teātra plānos jau pirms divām sezonām. Tad iestudēšanas procesā režisoru Edmundu Freibergu nomainīja Baņuta Rubesa, arī Kristīnes loma bija paredzēta citai aktrisei. Tas bija pamats baumām, ka “Statoil Latvija” prezidente Baiba Rubesa uzpirkusi Nacionālo teātri, lai melofarsu “Hotel Kristina” varētu iestudēt viņas māsa režisore Baņuta Rubesa, bet galveno — Kristīnes — lomu dabūtu drauga Jura Bartkeviča meita Baiba. Turklāt dažas dienas pirms pirmizrādes teātra direktora un aktieru konflikts tā samilza, ka direktors bija spiests demisionēt.
Par ko ir izrāde? Tas ir stāsts par mūsdienu meiteni Kristīni, kura pagaidām strādā hotelī. Viņa ir iemīlējusies mūziķī Edgarā, bet saprot, ka varbūt prātīgāk būtu savu dzīvi saistīt ar arhitektu Šteinu. “Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna jaunākais kopdarbs ir mūsdienīgs, skarbs, smeldzīgs un lecīgs. “Hotel Kristina” iznāk no Blaumaņa klasikas, bet aiziet pavisam citā virzienā” (no anotācijas). Lomās: Edgars — Intars Busulis vai Mārtiņš Egliens, Kristīne — Baiba Bartkeviča.
Var jau būt, ka izrāde ir laba un izcila, bet tad tā domāta ļoti šauram īpaši izglītotam skatītāju lokam. Vairums vidusmēra skatītāju no izrādes tomēr aizies nedaudz apmulsuši. Blaumaņa varoņi skāra skatītāju sirdis, šie — pagāja tām garām. Radās iespaids, ka radošajā virtuvē tapusi putra ar kāpostiem.
Skatītāju viedokļi
Linda, 12. klases skolniece:
— Mūziklā biju ļoti vīlusies. Godīgi sakot, iepriekš lasot ne īpaši slavinošās kritikas, pat neticēju, ka luga varētu būt slikta, jo mani vienmēr fascinējusi Māras Zālītes daiļrade. Visi projekti, kuros viņa līdz šim bija iesaistījusies, mani patīkami pārsteidza un pat sajūsmināja, arī aizkustināja. Bet tagad šī — lēta un komerciāli samistrota luga, pilna novazātām melodijām un neloģiskām asprātībām. Nožēloju, ka esmu tērējusi savu dārgo jaunības laiku. Iespējams, lugu būtu varējusi glābt režisore, bet diemžēl viņas darbs šo lugu padarīja vēl nebaudāmāku, lai gan Rubesa man vienmēr likusies ļoti cienījama režisore. Kaut arī otrā cēliena sākums ainā ar Kristīnes māti un Gagarinu bija ļoti smieklīgs, tas šo izrādi padarīja vēl murgaināku, tāpat kā aina ar barikādēm, skatītāju balsošana, tituldziesma par veco suni un smaržām un absolūti neizprotamais nobeigums. Pēc izrādes noskatīšanās dzirdēju vairākus skatītājus mēģinājam no redzētā izlobīt to dziļi filozofisko domu, kas tur noteikti kaut kut bija paslēpta (nevar taču nebūt!), bet tikpat labi es to pašu domu varētu izlobīt arī no televīzijas realitātes šoviem.
Anita, kultūras darbiniece:
— Ir izrādes, par kurām vēl pēc to noskatīšanās domāju vairākas dienas. Šo aizmirsu jau pēc iekāpšanas autobusā. Nesaprotu, kāpēc finālā cirka māksliniekiem bija “jāzāģē” Kristīne uz pusēm? Laikam, lai parādītu, ka mēs esam neizglītoti ļaudis un no lielās mākslas neko nesaprotam.
Silva, bibliotekāre:
— Man nepatika Edgara lomas interpretācija — viņš taču izskatījās pēc kaut kāda noziedznieka. Un kāpēc viņam visu laiku tā mice galvā? Gundega, skolotāja:
— Divas lietas šajā izrādē bija labas — mūzika un gaismas.
***
Kritiķi par izrādi
“Intara Busuļa skatuvisko pievilcību un izpausmju konkrētību diemžēl pārspēj barikāžu skatu negaumīgais patoss, bet baroka mūzikas dziedātāja Baiba Bartkeviča, kura Otons atpūtas mājā uzvedumā valdzināja ar sudrabainu balss tembru un humora izjūtu, Kristīnes lomā atstāj atsvešināti bezpersonisku iespaidu.”
Valda Čakare
“B. Bartkeviča (Kristīne) un I. Busulis (Edgars) labi dzied, bet radīt tēlus un to attiecības viņi nespēj. Savās lomās pārliecinoši ir A. Ančevskis (Šteins), E. Melbārdis (Rebelis), M. Maņjakovs (Šutko), S. Jevgļevska (Bella). Izrādes šarmantais konferansjē U. Anže ir pats artistiskuma iemiesojums.”
Silvija Radzobe
