Ilona Zeltiņa Pilskalnes pamatskolā sešus gadus bija latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Ilona Zeltiņa Pilskalnes pamatskolā sešus gadus bija latviešu valodas un literatūras skolotāja. Bērnu un skolotāju kolektīvs — savējais, taču šīgada 1. septembri Ilona Zeltiņa gaidīja ar prieku un satraukumu. Gluži kā pirmklasniece, jo pirmo reizi tikās ar skolēniem kā Pilskalnes pamatskolas direktore.
Studē tuvāk tantes mājai
Ilona Zeltiņa stāsta, ka, beidzot vidusskolu, bijusi pārāk kautrīga un jauna, lai izlemtu, ar kādu profesiju vēlas saistīt savu dzīvi: “1. klasē sāku mācīties, tikko man bija palikuši seši gadi. Tagad domāju, ka tam bija liela nozīme, jo apzinos, ka toreiz pietrūka vēl viena gada skolā, lai saprastu, ko vēlos. Mans brālēns tolaik iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē “mehanizatoros”, un es uz turieni devos tikai tāpēc, lai nebūtu viena. Īsti nezināju, ko vēlos studēt, iestājos “veterinārārstos”, jo fakultātes ēkai pretējā ielas pusē dzīvoja mana tante. Atceros, kā toreiz latviešu valodas skolotāja centās mani atrunāt, jo skolā rakstīju labus domrakstus, arī latviešu valodas gramatika bija mana stiprā puse. Bet es iespītējos. Diemžēl jau pēc pirmā kursa sapratu, ka veterinārārstes profesija mani neinteresē. Gribēju studijas pamest, bet mamma uzstāja, ka vispirms jāiegūst viens diploms, un tad, ja vēlēšos, varēšu turpināt studijas citur.”
Mamma iedrošina mēģināt
Veterinārijā tā arī nepastrādājusi, Ilona Zeltiņa izveidoja ģimeni un vairākus gadus mājās audzināja bērnus. “Mamma avīzē izlasīja sludinājumu, ka Pilskalnes pamatskolā vajadzīga latviešu valodas un literatūras skolotāja. Viņa mudināja mani pieteikties darbā. Šaubījos par savām izredzēm, jo, lai arī labi zinu latviešu valodu un literatūru, pedagoģiskās izglītības man nebija. Domāju — kādas izredzes veterinārārstei mācīt skolā latviešu valodu? Satiekoties ar Pilskalnes pamatskolas toreizējo direktori Maiju Šustiņu, izrunājāmies un vienojāmies, ka varēšu strādāt skolā, ja paralēli studēšu augstskolā,” teic Ilona Zeltiņa. Direktore stāsta, ka darbu mājās no skolas cenšas nenest: “Labāk palieku ilgāk skolā un tur izlaboju burtnīcas, reizēm no rītiem agrāk aizbraucu uz skolu. Domāju, mājas ir tā vieta, kur būt kopā ar bērniem un atpūsties.”
Piedāvājumu uztver nenopietni
Vai bija viegli pieņemt lēmumu latviešu valodas skolotājai kļūt par direktori? “Atceros, ka pavasarī iegāju skolotāju istabā, un Maija Šustiņa aicināja mani turpināt viņas iesākto darbu. Sākumā to neuztvēru nopietni: “Tikai tad, kad direktore sacīja, ka jaunajā mācību gadā skolā vairs nestrādās, šo piedāvājumu nopietni pārdomāju un pieņēmu. Domāju, ka esmu vēl pietiekami jauna, lai izmēģinātu savus spēkus, arī vadot skolu. Apzinos, ka direktorei ir pavisam citi pienākumi nekā latviešu valodas skolotājai. Man paveicies gan ar Pilskalnes pamatskolas skolēniem, gan skolotājiem, jo draudzīgām un saprotošām attiecībām darbā ir ļoti liela nozīme.” Šogad Pilskalnes pamatskolā mācās 65 skolēni, un katrā klasē ir septiņi astoņi bērni. Direktore teic, ka tās drīzāk ir individuālas nodarbības ar bērniem, nevis mācību stundas. “Klasēs ir maz skolēnu, līdz ar to skolotājs vienam bērnam var veltīt daudz vairāk laika nekā tajās skolā, kur vienā klasē ir ap 30 skolēnu. Kamēr būs bērni, tikmēr skolu saglabās, jo tā pagastā ir gaišākā vieta,” pārliecināta Ilona Zeltiņa.
