“Reiz bija” — tā parasti sākas visas latviešu tautas pasakas.
“Reiz bija” — tā parasti sākas visas latviešu tautas pasakas. Arī 20 Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” bērniem, kuri šogad augustā piedalījās projektā “Smaidi in family”. Projektu uzrakstīja meitene no Bretaņas Francijā Sklārena Le Gajodeka.
metodiķe jaunatnes lietās
Kā viss sākās?
Aukstā 2004. gada februāra dienā Latvijā ieradās meitene no Francijas, lai strādātu Iršu bērnunamā kā brīvprātīgā projektā “Visi kopā”. Sākumā meitenei, kurai bija tikai 19 gadu, bija grūti saprast, ko runā bērni un audzinātāji, bet viņa ļoti ātri apguva latviešu valodu. Sklārena runā franču, bretaniešu, angļu un arābu valodā.
Bērni viņas vārdu bija paspējuši latviskot, lai gan sākumā viņai tas nepatika, beigās tomēr pieņēma, jo esot bretaņiete—latviete. Pēc pusgada Sklārena teica bērnunama direktorei, ka noteikti atgriezīsies, lai palīdzētu Latvijas bērniem, jo esot viņus ļoti iemīļojusi un saprot, ka viņiem nav vajadzīga “humānā palīdzība”, bet gan iespēja justies kā visiem normāliem bērniem. Latvijā tagad ir balva “Latvijas lepnums”, bet Sklārena noteikti ir pelnījusi būt par “Iršu lepnumu”!
Sklārenas projektu atbalstīja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, piešķirot 5 tūkstošus eiro, bet ar to vien nepietika, lai 20 bērnu vasarā mēnesi varētu pavadīt Francijā. Sklārena enerģiski rakstīja vēstules labvēļiem Francijā, kuri arī atbalstīja projektu.
Projektā iesaistījās dāmu biedrība “Arda” Aizkrauklē un kopā ar Aizkraukles BJC organizēja labdarības koncertu. Bērnunama direktore rakstīja iesniegumus pašvaldībām, atbalstu guva no Skrīveriem, Kokneses un Aizkraukles bankas.
Dodamies ceļā
Pasaka turpinājās. 3. augustā rītā 20 bērnu, direktore Aija Svētiņa, audzinātāja Sandra Goldberga un tulkotāja Sandra Svētiņa devās ceļā. Sklārena viņus sagaidīja Parīzes autobusu stacijā, tad visi devās uz Eifeļtorni, jo kas viņus gan būtu Francija bez Parīzes un Parīze bez Eifeļtorņa!
Vēl lielāks pārdzīvojums bērniem bija brauciens ar ātrvilcienu uz Vannesu Bretaņā, kur dzīvo Sklārena. Sagaidīšana Bretaņā bija ļoti sirsnīga — ar Latvijas un Bretaņas karogiem rokās, skanot latviešu tautasdziesmām.
Jau esot Latvijā, bērni rakstīja vēstules vasaras “audžuģimenēm” un sūtīja savas fotogrāfijas. Uz perona visi centās atpazīt “savējos”. Iepazīšanās izvērtās īsti franciski sirsnīga — ar skūpstiem uz abiem vaigiem un prieka asarām.
Vēlāk bērni dejoja latviešu tautasdejas, skatījās filmas par bērnunamu un nometni Jūrmalā, kurā bērni bija jūnijā. Vēlāk visi devās uz savām jaunajām mājām.
Jaunās ģimenes
Jānis Bērziņš stāsta, ka viņam ļoti patikusi “jaunā mamma” Klaudine, tēva vārdu viņš pat lāgā nevar izrunāt, bet rakstot to “Tuel”, brāļus sauc Moels un Simons, bet vēl viņam esot arī māsa Laurianne.
Bērni par savām šovasar iegūtajām ģimenēm stāsta daudz, rāda fotogrāfijas. Galvenais visos šajos stāstos tomēr ir par ģimenēm, nevis par Eifeļtorni vai Parīzi.
Laimonim Kažemakam visvairāk patikusi Sklārenas ģimene, tā tagad esot arī viņa ģimene, mammu un tēti viņš vienkārši dievinot. Denisam Cvetkovam vislabāk paticis viesoties pie Konstantīna Golovņova ģimenes.
Es klausos un domāju, kas tad cilvēkbērnam ir vajadzīgs laimei? Tas, kas parastā ģimenē liekas pats par sevi saprotams — mamma, tētis. Un vienalga, kādā valodā viņi runā. Sanita atzīst, ka ļoti grib atpakaļ pie ģimenes, bet pagaidām viņa centīgi rakstīšot vēstules.
Aivars Rocēns ar savu ģimeni bijis atrakciju parkā, peldbaseinā un slidotavā. Jurim Bērziņam visvairāk paticis ar ģimeni būt pie okeāna. Kopā ar vecākiem bērni gatavoja ēdienu, mācījās franču valodu, dejoja nacionālās bretaniešu dejas, arī ciemojās viens pie otra.
Bērniem diena bija saplānota īsti ģimeniski — sportojot kopā ar brāļiem un māsām, braucot ar traktoru un palīdzot saimniecības darbos, barojot kazas. Vienai ģimenei bija pat ēzelīši. Ar lepnumu bērni stāsta, ka lidojuši ar īstu lidmašīnu!
Nometne Tremargatā
Piecas dienas projektā iesaistītajiem bērniem paredzēta nometne, kur var izvēlēties savām interesēm atbilstošas nodarbības — spēlēt, dziedāt, dejot, zīmēt, līmēt. Zēni bija sajūsmā par futbola spēli starp Latvijas un Bretaņas komandām. Mūsējie lepni, jo guvuši punkta pārsvaru, bet beigās uzvarēja draudzība.
Vakarā piknikā bērni dejoja bretaniešu dejas, spēlēja spēles un klausījās mūziku. Visi varēja vienkārši atpūsties un priecāties par dzīvi.
20. augustā Vannesā notika sarīkojums, veltīts Latvijas bērnunamam “Dzeguzīte”.
Pasakas nebeidzas?
28. augustā bērni devās uz Parīzi, lai lidotu atpakaļ uz Latviju. Bet pasakas jau tā vienkārši nebeidzas, jo ļoti daudzi “vecāki” grib turpināt rūpēties par saviem bērniem. Kāda ģimene varbūt vēlāk bērnus uzņems, lai viņi varētu studēt Francijā.
Sklārena stāsta, ka nākamvasar visas ģimenes plāno braukt uz Iršiem. Ambona Francijā un Irši varētu kļūt par sadraudzības ciematiem.
Sklārenai bērni uzticējuši sapni: viņi grib, lai arī pašiem vēlāk Latvijā būtu tādas ģimenes kā Francijā, labs darbs un laba dzīve.
