(Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.) Tirgus jau bija pārplūdināts ar lētiem kartupeļiem no Itālijas, kuru “invāziju” noorganizēja Ārlietu ministrijas Tirdzniecības departamenta ierēdnis Māris Gailis, LC biedrs.
(Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.)
Tirgus jau bija pārplūdināts ar lētiem kartupeļiem no Itālijas, kuru “invāziju” noorganizēja Ārlietu ministrijas Tirdzniecības departamenta ierēdnis Māris Gailis, LC biedrs. Rezultātā paju sabiedrību kartupeļi sapuva turpat stirpās, pavasara sējai nepieciešamā nauda nonāca citos maciņos, un lauksaimniecības sabrukšana bija sākusies.
Tā turpinājās ar toreizējā premjerministra Ivara Godmaņa svētību, varbūt jāsaka — pat ar apzināti mērķtiecīgu rīcību. Valsti regulāri sāka apmeklēt dažādas rietumzemju delegācijas — visādi konsultanti, padomdevēji, lauksaimnieku arodbiedrības pārstāvji. Un, jo biežāk viņi viesojās Ministru kabinetā, jo uzstājīgāk premjers sludināja, ka mūsu lauksaimniecībai nav nākotnes. Produkcijas pašizmaksa esot augsta, lauku ražība zema, bet tehnoloģijas nekam nederīgas un paju sabiedrības absolūti bezperspektīvas. Arī individuālie zemnieki, zemes īpašnieki pēc katras ārzemnieku vizītes Latvijā saņēma “morālo atbalstu”. Vispirms “Godmaņpaps”, kā premjeru tautā mēdza saukt, pasludināja, ka rentablas var būt tikai tādas saimniecības, kurās apstrādā vismaz 50 ha zemes. Pēc neilga laika ar premjera “spriedumu” vēlamās rentabilitātes sasniegšanas kritērijs tika noteikts jau 100 ha, tad — 150 ha. Atcerēsimies — premjers bija no LC.
Oponējot tā laika valdības sludinātajai politikai lauksaimniecībā, pastāstīšu par citas valsts pieredzi. Vēl padomju režīma gados Guntai no mūsu ģimenes bija paveicies piedalīties desmit dienu ekskursijā Somijā. Atbraukusi stāstīja par redzēto, dzirdēto, arī par lauksaimniecību. Ģimene — vīrs, sieva, divi darbspējīgi dēli — apsaimnieko 12 ha zemes. Īpašumā ir visa lauku apstrādāšanas tehnika, vairāki automobiļi ražas pārvadāšanai, vieglais auto svētdienas izbraukumiem. Ienākumi no 12 ha zemes četru cilvēku ģimenei nodrošina Rietumu standartiem atbilstošu iztikšanu un komfortu un vēl ietaupījumus, lai nākotnē vecākajam dēlam nopirktu apmēram tikpat lielu saimniecību. Un tas viss Somijā, kur klimats bargāks, vasaras īsākas, aramzeme akmeņaināka…
Pats 1999. gada vasarā Vācijā, Bavārijas Alpos, redzēju: sieviete piekalnes pļavā ar rokām izslauc gotiņu un lielu daļu piena no slaucenes izlej turpat zālītē. Vaicāju mūsu gidei Dagnijai Ziediņai, kura vairākus gadus bija tajā apvidū strādājusi par auklīti, kāpēc tāda aplamība — izliet pienu zemē? Viņa paskaidroja: Alpu kalnos zemnieks nevar sacensties ar līdzenumā dzīvojošajiem un strādājošajiem lauksaimniekiem. Lai Alpu apvidus tomēr paliktu apdzīvots, valsts dāsni atbalsta turienes zemniekus. Viņiem ir noteiktas piena kvotas, cik drīkst izslaukt un pārdot apkārtnes patērētājiem — viesu mājām, skolām, veikaliem utt. Protams, par cenu, kas atbilst vidējai valstī. Lai ģimene, pārdevusi dažus litrus piena dienā, varētu izdzīvot, pie tam dzīvot pēc rietumvalstu labklājības un komforta standartiem, valsts par pārdoto pienu piemaksā tik, lai nevienam nenāktos pamest savu puķēm apaudzēto mājiņu gleznainā kalnu nogāzē.
Arī Latvijā LC valdīšanas laikā bija iespēja ar likumu ielikt pamatus tādai lauku attīstībai, kas nemudinātu lauku iedzīvotājus meklēt izdzīvošanas iespējas Rīgā, Īrijā, Anglijā un citur plašajā pasaulē.Tā vietā valstsvīri aicināja zemniekus: audzējiet šitaki sēnes, kopiet strausus, kas dēs lielas olas, būvējiet viesu mājas, lai plaukst lauku tūrisms! Interesanti, vai ir statistikas dati, cik viesu māju ir uzcelts un darbojas (ar peļņu), cik naudas iztērēts, tās būvējot un uzturot, un cik naudas ir ieņemts no turīgajiem lauku apceļotājiem?
(Turpmāk vēl)
