Vakar Aizkrauklē tikās rokdarbnieces, kuru adītos cimdus novembrī dāvinās NATO samita dalībniekiem.
Vakar Aizkrauklē tikās rokdarbnieces, kuru adītos cimdus novembrī dāvinās NATO samita dalībniekiem. Sešas adītājas nepilnu triju mēnešu laikā noadījušas 140 pāru krāšņu dūraiņu. Oktobra pirmajās dienās cimdus nogādās Aizsardzības ministrijā, kur tos vērtēs speciāli izveidota komisija.
Stāsta lauku mājamatnieku pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Akorande” koordinatore Silva Bērenfelde: “Par vajadzību adīt cimdus NATO samita dalībniekiem Aizsardzības ministrija paziņoja pirms Līgo svētkiem, taču konkrētas norādes saņēmām vēlāk. Cimdiem jāatbilst noteiktiem parametriem. Tajos arī jābūt precīzi izadītiem rakstiem. Norādes, lai varētu sākt strādāt, gaidījām gandrīz mēnesi, tāpēc adīšanai palika tikai nepilni trīs mēneši.”
Dūraiņus Bērenfeldes kundze nogādās Bauskā, kur tos novērtēs “Akorandes” vadītāja Gunta Laizāne, pēc tam tos vedīs uz Rīgu. Ja tur kādā adījumā atradīs neprecizitātes, tos sūtīs atpakaļ, bet kooperatīvam jānodrošina rezerves, lai būtu ko piedāvāt izbrāķēto cimdu vietā. Aplūkojot redzams, ka ik cimdu pāris adīts rūpīgi, un tas ir ekskluzīvs roku darbs.
Aizkraukles rajonā cimdus adīja sešas rokdarbnieces — Ausma Lodziņa, Ausma Rode, Marija Balanda, Velta Viļuma, Maiga Mirdza Konova un Vizma Vaļūne. Kundzes neslēpj, ka adīšanā iesaistījušās galvenokārt, lai nopelnītu. Katrai vajadzēja noadīt 14 pāru vīriešu un 9 pārus sieviešu cimdu. Vidējā samaksa par cimdu pāri ir seši lati, taču adītājas teic, ka tas ir ļoti maz, jo dažādos mākslas salonos kvalitatīvs cimdu pāris maksā pat 15 latu. Tā kā cimdu adīšanai viņas izmanto savu dziju, peļņa ir vēl mazāka.
Adītājas joko, ka tagad mājinieki būšot priecīgi, jo saimnieces beidzot pievērsīšoties arī viņiem, ne tikai cimdiem. Ausma Rode atklāj, ka adot zaudējusi pat trīs kilogramus svara. Savukārt pļaviņiete Maiga Mirdza Konova pēdējo cimdu norauca iepriekšējā pēcpusdienā: “Man ļoti patīk adīt, taču tas ir arī smags fizisks darbs. No malas liekas, ka tas neprasa nekādas pūles, bet tā nav. Man nepilnu trīs mēnešu bija par maz, lai cimdus noadītu bez uztraukumiem un saspringuma. Ja gribu vienā dienā noadīt vienu cimdu, tad nekam citam laika neatliek. Manuprāt, adīšanai vajadzēja atvēlēt piecus, sešus mēnešus. Adot cimdus, mani neviens nedrīkstēja traucēt, fonā skanēja tikai Latvijas radio 2”.
