Klintainiete Indra Visocka 25. septembrī svinēs 25. dzimšanas dienu.
Klintainiete Indra Visocka 25. septembrī svinēs 25. dzimšanas dienu. Parasti šajā dienā viņa lielus svētkus nerīko, taču jubileja ir jauks iemesls aicināt ciemos draudzenes, kuras nu mīt katra savā Latvijas malā.
Kopā saved liktenis
Indras dzimtā puse ir Madonas rajona Praulienas pagasts. Klintainē viņa “ieprecējusies”. “Mana labākā draudzene mācījās kopā ar vīra māsu. Pateicoties šai draudzībai, es iepazinos ar Edvīnu, tad pēc kādas balles, ciemojoties pie viņa māsas Lindas, sākām satikties. Domāju, ka mūs kopā saveda liktenis, un kopš tā brīža es ticu, ka mūsu dzīvi kāds pavisam nemanāmi vada un visu noliek savās vietās,” stāsta jaunā sieviete.
Tā varētu teikt ne tikai par tikšanos ar Edvīnu, jo gan filoloģijas studijas, gan darbs bērnudārzā nebija Indras bērnības sapnis, tomēr viss sasniegtais meiteni ir darījis garīgi bagātāku un ļāvis iemācīties ko jaunu un vērtīgu.
Pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas Indra iestājās Rēzeknes augstskolā, kur studēja filoloģiju. Taču šobrīd viņa ir Kokneses pagasta bērnudārza “Gundega” pirmsskolas skolotāja.
“Neesmu mājās sēdētāja, tāpēc pēc meitiņas piedzimšanas meklēju iespēju iziet sabiedrībā, ar kaut ko nodarboties. Iestājos Latvijas Universitātē, lai iegūtu latviešu valodas un literatūras skolotājas kvalifikāciju, taču man piedāvāja strādāt bērnudārzā. Ātri pārorientējos un nu otro gadu studēju, lai papildus bakalaura grādam filoloģijā iegūtu pirmsskolas izglītības skolotājas kvalifikāciju,” stāsta Indra.
Palīdz personīgā pieredze
Klintainiete strādā ar divus un trīs gadus veciem bērniem, un šo bērnudārzu apmeklē arī viņas meitiņa Krista. Sākumā mamma bija arī viņas audzinātāja, taču nu katra ir savā grupā, un Indra atzīst, ka tā strādāt tomēr ir vieglāk: “Kristai visu laiku biju tikai mamma, taču nu varu vairāk laika veltīt bērniem savā grupiņā, bet meitiņa ir tepat blakus un arī jūtas labi. Jokojot saku — man ir ideāla nodarbošanās, jo bērnu varu ņemt līdzi uz darbu. Viņas bērnudārza apmeklējums ir pieskaņots manam darba grafikam — kad man ir brīvdiena, abas dzīvojam pa māju.”
Tas, ka Indras meitiņa ir tikpat veca, cik viņas audzēkņi, darbā ļoti palīdz. Vieglāk ar bērniem saprasties. Jaunā sieviete atzīst, ka viņa gan pati māca mazos, gan mācās no bērniem. Strādājot ar mazuļiem, nedrīkst ļaut vaļu emocijām, ja bērni niķojas vai neklausa, jāiemācās apslāpēt dusmas un steigu, jābūt pacietīgai, jo bērni visu nedara tik ātri kā pieaugušie. Jāmācās būt vērīgai un pamanīt visu, kas notiek apkārt. Bērnudārza audzinātājas ir arī radoši cilvēki, jo mazi bērni visu apgūst spēļu un rotaļu veidā. Šo radošo garu pamazām apgūst arī Indra. “Izvēloties filoloģijas studijas, nekad nedomāju, ka strādāšu ar bērniem un vēl tik maziem. Bet nu kopā darbojamies un mācāmies viens no otra. Vai vēlētos to darīt visu mūžu? Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo nav zudusi interese arī par filoloģiju. Būtu interesanti pastrādāt darbu, kur būtu noderīgas arī manas filoloģijas zināšanas,” stāsta jubilāre.
Patīk būt kopā ar ģimeni
Lielāko prieku Indrai sagādā iespēja kaut kur doties kopā ar ģimeni. Biežākie braucieni ir pie vecākiem uz Madonu, reizēm visi dodas uz zirgu staļļiem Koknesē, kur strādā Indras vīramāte Mārīte. “Kristai ļoti patīk dzīvnieki. Viņa jau dažas reizes sēdējusi zirga mugurā. Nesen bijām Zooloģiskajā dārzā, un par to meita bija sajūsmā. Savukārt man, tāpat kā manai mātei, prieku sagādā rokdarbi, īpaši adīšana. Pēdējā laikā gan lielāko daļu brīvā laika aizņem ikdienišķi mājas darbi, taču var atrast laiku arī sirdij tuvai nodarbei,” stāsta Indra.
