Pagājusī nedēļa Latvijā man vispirms asociējās ar Dzejas dienām. Tā ir neliela liriska atkāpe no visa, kas mūs satrauc.
Pagājusī nedēļa Latvijā man vispirms asociējās ar Dzejas dienām. Tā ir neliela liriska atkāpe no visa, kas mūs satrauc. Dzeja aizved citā pasaulē, tā nomierina un spēcina, kaut gan… ne tuvu tik lielā mērā kā pirms 15—20 gadiem. Liekas, tad dzejas valoda bija sasniegusi tādas virsotnes, ka ikkatra dzejnieka uzrakstīto vai nolasīto vārdu mēs tvērām kā patiesi izslāpušais veldzējošu malku. Bet varbūt mani vienkārši tad vēl nebija pārņēmusi dzīves rutīna.
Vispiepildītākā pagājusī nedēļa valstī bija ar politisko partiju organizētajām “hameleonu rotaļām”. Kārtējo telefona sarunu ierakstu noplūdināšanā visdīvainākais bija Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Induļa Emša paziņojums televīzijas raidījumos “100. pants” un “Kas notiek Latvijā?”, ka visa ļaunuma sakne ir žurnālisti, kuri izlaiduši “džinu” no pudeles!
Domāju, ja vien žurnālisti nav izzaguši šo un arī iepriekšējo sarunu ierakstus no atbildīgajām struktūrām, tad publicētas tās ir tikai un vienīgi ar pie varas esošo akceptu saistībā ar vēlēšanu “batālijām”.
Ir gan arī pozitīvais “sausais atlikums” no šīs noklausīto sarunu jezgas. Informatīvā bāze vēlētājiem paplašinās — gan par tiem, kurus noklausās, gan arī par tiem, kuri klausās. Visvairāk sarūgtina tas, ka mūsu pašu ievēlētie “tautas kalpi” izmanto pilnīgi nedemokrātiskas metodes, lai tikai noturētos pie varas. Liekas, visi šodienas varenie ir patiesi nobijušies no Lemberga un pat no Repšes. Tas šiem kungiem varētu dot arī papildus “bonusus”.
Gaiss virmo no solījumiem. Minimālo algu palielināšot par 30 latiem. Vienalga mūsu minimālā alga būs zemākā Eiropas Savienībā.
Ar bažām ieslēdzu jebkuru elektronisko ierīci, jo visur skan Tautas partijas ministru labo darbu uzskaitījums. Tērēt tik lielu naudu sevis slavināšanai — tas man liekas amorāli. Latvieši saka: “Kas pār mēru, tas par skādi.”
Kultūras dzīves afiša Rīgā jaunajā sezonā liekas daudzsološa, bet vai Aizkraukles rajona cilvēkiem pietiks naudas, lai samaksātu par braucienu uz Rīgu un ieejas biļeti, vai kultūras iestādēm mūsu rajonā pietiks naudas, lai nelielu daļu no tā visa atvestu uz saviem kultūras namiem?
Septembris kultūras namos ir jaunās sezonas sākums, kad plānojam nākamās ieceres. Aizkraukles pagasta kultūras namam sezonas sākšanu nākas apvienot ar iepriekšējās beigšanu. Vidējās paaudzes deju grupa “Aizkrauklis” pagājušajā nedēļā noslēdza sezonu ar pārskata koncertu saviem labvēļiem, kuri atbalstīja kolektīva piedalīšanos 16. starptautiskajā folkloras festivālā Šumpenkā Čehijā. Jauniešu deju grupa “Pēda” jau ir sākusi jauno sezonu, bet veco noslēgs… 29. septembrī, kad sniegs pārskatu saviem labvēļiem par braucienu uz 3. starptautisko folkloras festivālu Katmandu Nepālā. Šis koncerts gan bija paredzēts vasarā kopā ar folkloras grupu no Nepālas, bet diemžēl Nepālā drīz pēc mūsu aizbraukšanas sākās plaši nemieri, un politiskā situācija neļāva mūsu draugiem atbraukt ciemos.
Visi kultūras nama kolektīvi pašreiz gatavojas Baltu vienības dienai, kurai veltītais koncerts notiks pagasta kultūras namā 22. septembrī. Kopā ar mūsu pašdarbniekiem koncertā piedalīsies arī sieviešu koris “Goba” no Lietuvas pilsētas Jonavas.
Piektdien vajadzēja iesniegt nākamā gada kultūras pasākumu plānu, bet mums vēl nebija zināms sarīkojumu kalendārs rajonā un valstī, nemaz nerunājot par to, ka nākamā gada budžeta apspriešana vēl nav pat sākusies. Šādos apstākļos plānošanu var salīdzināt ar “aklo vistiņu ķeršanu”.
Kā viss Latvijā, arī sarīkojumu izmaksas ir krietni augušas, bet pretarguments mūsu vēlmēm, plānojot budžetu, ir — “jūs prasāt par daudz”. Neraugoties uz to, ka Aizkraukles novads, salīdzinot ar citām apkārtējām pašvaldībām, kultūrai piešķir relatīvi daudz līdzekļu, tas ir nepietiekami, un rezultātā mūsu sarīkojumu klāsts ne tuvu neatbilst vēlamajam.
Bet iesildīšanās nedēļa ir pagājusi, un pašdarbnieki mūsu kultūras namā, tāpat kā kolēģi rajonā, sāk jaunu darba cēlienu ar patiesu vēlmi strādāt pēc iespējas labāk.
1 septembrī pasaule atcerējās notikumus ASV pirms pieciem gadiem. Šī diena bija robežšķirtne, pēc kuras mēs teicām: “Pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk”. Vai pasaule ir kļuvusi drošāka? Nebūt ne. Terorisms zeļ un plaukst, dažādi drošības dienesti cēlu mērķu vārdā pazemo savus pilsoņus un ceļotājus. Pasaules politiķi ir nonākuši strupceļā, jo vardarbība tikai vairo vardarbību. Šodien pasaulē notiek dažādi bruņoti konflikti, kuri it kā liekas tik tālu, bet tikai viens solis, un tie var skart arī mūs.
Esot šogad Nepālā, arī mūsu kultūras nama pašdarbnieki “izbaudīja” karadarbības situāciju. Vairākas reizes mūsu autobusam pie posteņiem vajadzēja gaidīt, kamēr vietējie grupējumi kalnos beigs šaudīties. Sniedzot koncertu Nepālas bāreņiem, mēs jautājām: “Vai arī jūsu valstī ir pamesti bērni?”. Mums atbildēja: “Nē, viņu vecāki ir krituši karā.” Arī braucienā uz Izraēlu un vēl pavisam nesen Horvātijā mūsu dejotājiem vajadzēja braukt garām mīnu laukiem.
Visi kari un konflikti tiek sākti un uzturēti nelielu, bet varenu grupējumu interesēs. Kad beidzot pasaules varenie, arī Latvijā, spēs paraudzīties pāri savu “klanu” interesēm, kad spēs saskatīt vienkāršās tautas ciešanas?
