Šodien sākam rakstu sēriju par tēmām, kuras saistībā ar 9. Saeimas vēlēšanām pētījuši rajonu laikrakstu žurnālisti.
Šodien sākam rakstu sēriju par tēmām, kuras saistībā ar 9. Saeimas vēlēšanām pētījuši rajonu laikrakstu žurnālisti. Varēsiet lasīt par to, kas aizvadītajos četros gados paveikts un ko partijas sola izdarīt 9. Saeimas laikā reģionālajā reformā, veselības aprūpē, sociālajā nodrošināšanā, kultūrā, lauksaimniecībā, izglītībā un citās jomās.
Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2009. gada pavasarī administratīvi teritoriālajai reformai Latvijā jābūt pabeigtai, tad valsts iedzīvotājiem jau būtu jādzīvo novados un reģionos. Tam piekrīt visas 8. Saeimā pārstāvētās lielākās partijas.
Taču domstarpības paliek jautājumā par to, vai pagastu apvienošanai novados jānotiek tikai brīvprātīgi, cik un ar kādām pilnvarām jāveido reģioni. Īstenojot reformu, šīs Saeimas politiķiem pietrūcis izlēmības, bet daudzu pašvaldību vadītājiem — vēlēšanās veikt pārmaiņas.
Vājie pagasti jāapvieno
Par administratīvi teritoriālo reformu sāka runāt jau 1991. gadā, uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Administratīvi teritoriālās reformas likumā 1998. gadā noteica uzdevumu — līdz 2004. gada beigām apvienot vietējās pašvaldības nedaudz vairāk kā simts novados. Šīs Saeimas laikā radīta jauna — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), kurai jākoordinē ar pašvaldību attīstību un pārraudzību saistītās funkcijas. Ministrijai aizvadītajos gados bijuši trīs vadītāji — Ivars Gaters no “Jaunā laika”, tobrīd bezpartijiskais Andrejs Radzevičs un Māris Kučinskis no Tautas partijas.
Reformu sākot, 1998. gadā Latvijā bija vairāk nekā 580 pašvaldību. Kad 2002. gadā pie darba ķērās 8. Saeima, novadu skaits bija uz pirkstiem saskaitāms. Tolaik mazāk par 2000 iedzīvotāju bija 71% pašvaldību, un tajās dzīvojošie veidoja tikai 15% no visa Latvijas iedzīvotāju kopskaita — liecina RAPLM sniegtā informācija. Gandrīz 200 pašvaldībām Latvijā budžeta ieņēmumi nepārsniedz 100 tūkstošu latu gadā. Tas rada investīciju piesaistes problēmas un stipri sadārdzina pārvaldes izdevumus. Piemēram, pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 700, izdevumi pārvaldes institūcijām ir 29 lati uz iedzīvotāju, savukārt pašvaldībām ar iedzīvotāju skaitu no 5 līdz 10 tūkstošiem — 16 latu.
Ekonomiski stipru un attīstīties spējīgu pašvaldību veidošana ir galvenais mērķis reformai, kuras noslēgumā plānots nonākt līdz 167 novadiem. Pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2000, attīstības indekss ir negatīvs, un pašlaik šādas pašvaldības ir 389. Vērā ņemamus attīstības tempus sasniedz pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 4000. Paredzams, ka pēc reformas 47 pašvaldībās iedzīvotāju skaits būs no 2 līdz 4 tūkstošiem, 82 pašvaldībās — no 4 līdz 10 tūkstošiem, bet 39 pašvaldībās — lielāks par 10 tūkstošiem.
Stiprina reģionālo plānošanu
Iecerēts, ka paralēli jātop arī ievērojami lielākiem teritoriāliem veidojumiem — reģioniem, taču to nākotne līdz šim nav galīgi izlemta un skaidrāk varētu iezīmēties pēc 9. Saeimas vēlēšanām. Atbalstu nav guvis 2005. gadā izteiktais RAPLM piedāvājums līdz 2007. gadam izveidot piecas reģionālās pašvaldības — Vidzemi, Zemgali, Kurzemi, Latgali un Rīgu, apvienojot esošos piecus plānošanas reģionus, kā arī 26 rajonu pašvaldību kompetenci un finanses.
To, ka teritoriālās reformas mērķi nebūs viegli sasniegt, daudzi ekonomisti un politiķi prognozēja jau tās sākumā. Piemēram, ekonomikas zinātņu doktors, augstskolas “Turība” profesors Staņislavs Keišs teica, ka reformu nav produktīvi sākt, ja uzreiz nav skaidrs, kādas funkcijas tiks deleģētas novada un kādas — reģionālajai pašvaldībai. Tam piekrīt arī visu līmeņu pašreizējo pašvaldību vadītāji, bet RAPLM viedoklis visus šos gadus bijis — reformu vispirms ar kaut ko sākt — proti, ar novadu veidošanu, otrā līmeņa (reģionālo) pašvaldību veidošanu atliekot.
Šobrīd RAPLM piedāvātās reģionālās pašvaldības kompetences ietver reģiona attīstības un teritorijas plānošanu, uzņēmējdarbības veicināšanu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju infrastruktūras plānošanu un koordināciju, izglītības sistēmas attīstību, pašvaldību slimnīcu pārvaldības nodrošināšanu u. c.
Lems nākamā Saeima
Šovasar, apstiprinot grozījumus reģionālās attīstības likumā, pieciem plānošanas reģioniem beidzot tika piešķirts juridiskais statuss, nosakot to lomu valsts pārvaldes sistēmā un paredzot lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses valsts politikas veidošanas procesā. Var teikt, ka ir notikusi valsts lēmumu pieņemšanas decentralizācija. Šobrīd reģionu uzdevums ir arī līdzdalība Eiropas Savienības fondu līdzekļu apguvē un valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību darba savstarpējā koordinācija. Šo lēmumu politiķi uzskata par pārejas posmu ceļā uz pilntiesīgām reģionālajām pašvaldībām, kuras plānots izveidot līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām.
Tomēr lēmums par reģionālo pašvaldību izveidi un rajonu padomju likvidāciju, kompetences un funkciju noteikšanu būs jāpieņem nākamajai Saeimai. Valdības koalīcijā panākta vienošanās, ka tas jāizdara 2007. gadā, lai iekļautos pašu noteiktajā termiņā 2009. gadā ievēlēt novadu, iespējams, arī reģionu pašvaldības. Nākamajā gadā no partijām un deputātiem būs atkarīgs, vai administratīvi teritoriālā reforma tuvosies noslēgumam.
Valdību veidojošās partijas ir vienojušās, ka šoruden valsts budžeta grozījumos katram plānošanas reģionam piešķirs 50 000 latu, bet nākamā gada budžetā katram paredzēs 200 000 latu.
Ko sola nākotne?
Lai arī jūnijā Ministru kabinets apstiprināja vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu un novadu karti ar 167 novadiem, par tā galīgo variantu būs jālemj nākamajai Saeimai. Apkopojot partiju priekšvēlēšanu programmās teikto, var secināt, ka reformas noslēgums varētu nebūt gluds.
Partijām ir domstarpības par apvienošanās novados brīvprātīgumu. Piemēram, “Jaunais laiks” un Tautas partija uzskata, ka novadu veidošanai jānotiek bez lielām diskusijām pēc Ministru kabinetā apstiprināta saraksta. “”TB”/LNNK” un koalīciju izveidojušie “Latvijas ceļš” un Latvijas Pirmā partija (LC/LPP) izvēlējušies vidusceļu — apvienošanās var notikt tikai tad, ja ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra un nepasliktināsies pašreizējā pagastu iedzīvotāju situācija. Tajā pašā laikā Zaļo un zemnieku savienība, “Saskaņas centrs” un PCTVL iestājas par pilnīgu brīvprātības principu. Tas nozīmē, ka diskusijas par pagastu pašvaldību apvienošanos var ieilgt un novadu pašvaldību vēlēšanas 2009. gadā būs apdraudētas.
Lielu domstarpību nav
To partiju vidū, kas pretendē uz iekļūšanu 9. Saeimā, nav vērojamas lielas domstarpības par piedāvāto piecu reģionu modeli un robežām. Vienīgi LC/LPP uzskata, ka reģionu veidošanā būtu jāņem vērā arī citu vēsturiski izveidojušos reģionālo centru intereses — piemēram, reģionālie centri varētu būt Liepājā un Ventspilī, kā arī Rēzeknē un Daugavpilī.
Partiju vienprātība valda jautājumā par to, ka reģionus vadītu vēlēta pašvaldība. Šādam viedoklim piekrīt arī Latvijas lielo pilsētu asociācija. Piemēram, Jelgavas pašvaldības vadītājs Andris Rāviņš (ZZS) uzskata, ka vēlētas otrā līmeņa reģionu pašvaldības būtu vairāk rīcībspējīgas un tieši atbildīgas reģiona iedzīvotājiem. Tomēr RAPLM, kuru vada Tautas partijas pārstāvis, joprojām uzskata, ka reģiona līmenī jādarbojas konsultatīvajai padomei, kuru veidotu novadu pašvaldību vadītāji, kas, iespējams, rotācijas kārtībā to vadītu. Padomes darbā varētu piedalīties arī ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet pieņemtos lēmumus realizētu īpaši izveidota administrācija.
***
Publiskotajās priekšvēlēšanu programmās partiju viedoklis ir pausts skaidri, tomēr nav zināms, vai solījumi tiks pildīti. Neoficiālās sarunās augstas partiju amatpersonas atzīst, ka galīgais lēmums par reformas noslēgumu tiks pieņemts tikai pēc vēlēšanām un viss būs atkarīgs no partiju spēku samēra un koalīcijas.
***
Iepriecina:
* visas ietekmīgākās partijas paredz novadu reformu pabeigt līdz 2009. gada pašvaldību vēlēšanām;
* pieciem plānošanas reģioniem piešķirts juridiskais statuss;
* katra pašvaldība, kas apvienosies novadā, no valsts budžeta saņems 100 000 latu.
Uztrauc:
* reforma ir iekavēta politiskās gribas un izlēmības trūkuma dēļ;
* nav vienprātības par novadu un reģionu pašvaldību funkcijām, finansējumu un pārvaldi;
* reformas kopējās izmaksas nespēj nosaukt pat atbildīgā ministrija.
