Vietalvieša Pētera Zalāna uzartajā kartupeļu laukā vagas pilnas dzelteniem un sārtiem bumbuļiem.
Vietalvieša Pētera Zalāna uzartajā kartupeļu laukā vagas pilnas dzelteniem un sārtiem bumbuļiem. “Te ir diezgan smaga un mitra zeme, tāpēc šoruden arī pēc sausās un karstās vasaras par kartupeļu ražu sūdzēties nevaram,” stāsta saimnieks.
“Zaļaču” piemājas saimniecības kartupeļu laukā sastopam saimnieku Pēteri, viņa kundzi Ainu, meitu Ilzi un kaimiņieni Inesi. Kartupeļu racējas smej, ka šodien neesot īstā kartupeļu talka. “Šodien tik saulains laiks, ka nolēmām paskatīties, kāda tad šogad būs kartupeļu raža. Lielais kartupeļu lauks mums ir ceļa otrā pusē,” stāsta saimniece Aina.
“Zaļaču” saimniecībā ir četras slaucamas govis, divi sivēni un jaunlopi. “Kartupeļus audzējam gan sev, gan lopiem. Paši ēdam tikai dzeltenos, bet lopbarībai audzējam sārtos — tie ilgi saglabājas. Stādām divu šķirņu kartupeļus, tos pirms daudziem gadiem ieguvu no kāda radinieka,” atklāj saimnieks.
Jau vairākus gadus Zalāni, saimniekojot un apstrādājot laukus, kooperējas ar vēl divām ģimenēm. “Maināmies ar tehniku, palīdzam viens otram apstrādāt laukus, rīkojam kopīgas talkas. Nav tik daudz līdzekļu, lai katra ģimene iegādātos visu nepieciešamo tehniku. Izlīdzam viens otram,” stāsta Pēteris Zalāns.
Meita Ilze palīdz vecākiem, cik spēj: “Jau vairākus gadus strādāju ārzemēs. Pirms pāris mēnešiem pārbraucu mājās un domāju — pietiek, vairs nebraukšu atpakaļ, palikšu Latvijā. Diemžēl kārtējo reizi pārliecinājos, ka, pat smagi strādājot, Latvijā nevar nopelnīt tik labi kā ārzemēs.
