Latvijas Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedriskās integrācijas lietās ārzemēs dzīvojošajiem latviešu bērniem rīkoja zīmējumu un domrakstu konkursu “Ceļš uz mājām — tuvs vai tāls?…”.
Latvijas Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedriskās integrācijas lietās ārzemēs dzīvojošajiem latviešu bērniem rīkoja zīmējumu un domrakstu konkursu “Ceļš uz mājām — tuvs vai tāls?…”. No Īrijas latviešu jauniešiem vislabāko domrakstu uzrakstīja aizkraukliete Madara Amanda Bergmane. Par to viņa saņēma divus apbalvojumus.
Madarai ir 16 gadu, un viņa kopā ar vecākiem jau piecus gadus dzīvo Īrijā, Dublinas piepilsētā Skerijā — puskilometra attālumā no jūras. Viņa mācās vietējās īru skolas 11. klasē. Dzīvo labi, taču bieži domā par dzimto Aizkraukli, kur kopā ar vecvecākiem pavadīja savu bērnību. Atbraucot viņus apciemot, Madara vienmēr pamana ko jaunu gan pilsētā, gan vecvecāku Dainas un Ģirta Bergmaņu lauku mājās Aizkraukles pagastā.
Par konkursu latviešu jauniešiem, kuri dzīvo ārzemēs, meitene uzzināja internetā. Viņa nolēma tajā piedalīties. Un arī uzvarēja. Madaras Bergmanes domrakstu Latvijā atzina par labāko no Īrijas atsūtītajiem darbiem.
Madara Bergmane par to saņēma divus apbalvojumus: Ministru kabineta Pateicības rakstu par uzvaru jauniešu domrakstu konkursā un Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās Atzinības rakstu.
Jauniete ieradās Latvijā, lai saņemtu šos apbalvojumus un tiktos arī ar vecvecākiem un draugiem Aizkrauklē. Sarunā ar “Staburagu” viņa atklāja, ka bieži domā par Latviju un Aizkraukli. Īrijā ir zemas debesis, bieži līst. Madara skumst pēc Latvijas spirgtajiem vējiem, rasotajām pļavām un svaigā gaisa. “Sirds ir te — Aizkrauklē,” sacīja Madara dienā, kad viņa atkal devās uz Īriju.
***
“Mājas, ko lai īsti sauc par mājām? Vai tā ir tā vieta, uz kuru tu pārnāc pārguris no smaga dienas darba, vai zemes placītis, kas pieguļas pie kurpes zoles, sperot pirmos soļus, iznākot no Rīgas lidostas? (..) Dzīve un sirds pukst divos atšķirīgos ritmos.Viens, kas skumst un ilgojas pēc dzimtās zemes, kas biežāk pamesta piespiedu kārtā, otrs, kas saprot, ka šis ir vienīgais veids, kā uzturēt ģimeni, kura palikusi Latvijā. Lai arī kā mēs vēlamies pagriezt pulksteni atpakaļ uz to laiku, kad vēl bijām kopā ar saviem mīļajiem, mums šī doma ātri kļūst absurda, jo mums nav laika sapņot…”.
(Fragments no domraksta)
