Aiviekstei abās pusēs — tā var teikt par Veltas Šteinbergas ikdienu. Jau ilgus gadus viņa dzīvo savās „Kalnsētās” pašā Aiviekstes krastā Jēkabpils rajona Krustpils pagastā.
Aiviekstei abās pusēs — tā var teikt par Veltas Šteinbergas ikdienu. Jau ilgus gadus viņa dzīvo savās “Kalnsētās” pašā Aiviekstes krastā Jēkabpils rajona Krustpils pagastā. Tomēr Veltas kundzes mūžs visu laiku cieši saistīts arī ar otru krastu — Aizkraukles rajonā. Par Aiviekstes upi, kas tek gar viņas sētu, sieviete teic — manējā! Mīļi, gādīgi un ar lielu lepnumu.
Ar Veltu Šteinbergu mūs kopā saveda nejaušība. Viņa piezvanīja “Staburaga” redakcijai, lai pastāstītu par kādu nepatīkamu atgadījumu ar atpūtniekiem. Tomēr, sēžot uz soliņa upes malā, mūsu saruna ievirzījās daudz “plašākos ūdeņos” — par viņas “Kalnsētām” un vidi ap tām.
— Uz šo māju pie vīra Jāņa vecākiem atnācu dzīvot no otra Aiviekstes upes krasta. Un tā jau 30 gadu te visu kopām un veidojām. Vispirms sākām tīrīt apkārtni. Upes krasts bija tā aizaudzis alkšņiem un krūmiem, ka Aivieksti gandrīz nevarēja redzēt. Sākām stādīt kokus. Ar vīru un bērniem braucām uz mežu un vedām bērzu stādus. Tagad tie jau izauguši lieli. Joprojām mani iepriecina arī vīra vecāku stādītā kļava un osis. Kolhoza laikos gan saņēmām daudz pārmetumu — citi stāda kartupeļus vai ko citu, bet mēs kokus. Vēlāk mūs lika mierā.
— Kā jums radās vēlēšanās visu sakopt?
— Vīrs kādreiz bija jūrnieks un pasaulē daudz redzējis, kā cilvēki dzīvo. Mums abiem vienmēr šķitis svarīgi ap sevi veidot sakārtotu vidi. Nekā īpaša jau te nav, bet gribas, lai pašiem būtu prieks. Neko nedarījām piespiedu kārtā, bet ar lielu prieku. Vīrs katru brīvo brīdi devās uz upes malu, raka un līdzināja zemi. Šī atpūtas vieta ir rokām veidota, tāpēc viss tapa lēnām. Mums patika dabīgas lietas, tāpēc neko te nepārveidojām, vien mazliet piepalīdzējām dabai. Esmu bijusi daudzās Eiropas valstīs un sapratu, ka man nepatīk tur redzētās “nedzīvās” rožu dobes. Skaisti jau it kā ir, bet nav harmoniski.
Veikums upes labā
— Tagad ar visu tiekat galā viena pati?
— Kad vīrs saslima un jūrā vairs negāja, viņš strādāja par mežsargu. Tad arī vairāk laika varēja veltīt savai mājai un sētai. Pēc tam viņa veselība pasliktinājās vēl vairāk, un nu jau desmit gadu esmu viena. Tagad turpinu mūsu iesākto, jo darāmā pietiek joprojām. Meitas, kuras tagad jau savā dzīvē, man dažkārt teic — kāpēc es tā pūlos, vai man tas viss vajadzīgs? Saprotu, ka jaunāka nekļūstu un arvien grūtāk visu paveikt, bet nevaru iedomāties, ka spētu iztikt bez sava zemes stūrīša, jo te ieguldīts tik liels darbs. Tomēr viegli nav. Kaut vai zāli ap māju nopļaut, jo platība te liela. Turklāt ir vietas, kur neko nevar izdarīt ne ar izkapti, ne pļāvēju, tad zāli griežu ar šķērēm.
— Kāpēc jūs Aivieksti dēvējat par savējo?
— Kādreiz vīramāte arī teica — mana Aiviekste. Toreiz domāju — kāpēc viņa tā? Tagad es pati tā reizēm saku. Ne tikai tāpēc, ka tās krastā visu mūžu esmu dzīvojusi un to iemīļojusi, bet ir kaut kas paveikts upes labā, lai arī citiem te būtu patīkami.
Cukurs par kārtību
— Cilvēki ir novērtējuši jūsu darbu?
— Lielākoties jā. Tagad makšķerniekiem ērtāk staigāt pa izpļauto krastu. Esmu ievērojusi — kur sakoptāks, tur tomēr mazāk piemēslo. Gadās jau atrast pa kādai nomestai pudelei, bet arvien retāk. Nesen gan piedzīvoju kādu nepatīkamu brīdi. Pa upi ar motorlaivu brauca vairāki jaunieši un piestāja pie saliņas upes vidū pretī manai mājai. Tobrīd sēdēju krastā uz soliņa. Atbraucējiem nepievērsu nekādu uzmanību, jo nav mana daļa, kā kurš atpūšas. Varēja redzēt, ka jaunieši ir dzēruši. Viņi mani pamanīja un uzsauca, ko es tur sēžu? Es joprojām tam nepievērsu nekādu uzmanību, un viņi sāka pavisam muļķīgi uzvesties. Kad atbraucēji sāka uz saliņas mētāt pudeles, neizturēju un teicu viņiem, lai tā vairs nedara. Tad gan dabūju dzirdēt dažādas rupjības, pat draudus ar mani fiziski izrēķināties, jo upe taču piederot visiem. Viņi zinot savas tiesības! Šis gadījums mani patiesi satrauca, jo tā ir iecienīta peldvieta. Ja kāds, varbūt pat viņi paši, pēc tam savainotos ar stikla lauskām, tad gan zinātu sūdzēties. Pēc šī atgadījuma ilgi nevarēju nomierināties.
— Vai tomēr gandarījums par savu darbu nav lielāks nekā sarūgtinājums šādos brīžos?
— Padomju gados par to, ka mums ir viena no sakoptākajām sētām pagastā, saņēmām trīs maisus cukura! Šogad Jēkabpils rajona rīkotajā konkursā ieguvu Atzinības rakstu par sakoptāko sētu Krustpils pagastā.
Cīnās pret rūpnīcu
— Vai nav bijis grūti nosargāt savu dabas stūrīti?
— Traki mums gāja, kad Krustpils pagastā gribēja celt celulozes rūpnīcu. Trīs hektārus zemes tās vajadzībai valsts mums jau atsavināja. Tagad tā pieder akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”. Manu ģimeni patiesi satrauca tas, ka tepat netālu būs rūpnīca, jo skaidrs, ka videi tā nodarīs lielu postu. Reiz abas ar meitu staigājām pa Vecrīgu un ieraudzījām ēku ar Vides aizsardzības kluba izkārtni. Nolēmām ieiet iekšā un pastāstīt par savu problēmu. Mūs uzmanīgi uzklausīja un teica, ka saprotot, bet tas viss tomēr jāredzot dabā. Šie cilvēki arī atbrauca pie mums un kopā daudz darījām, lai pārliecinātu nebūvēt šādu rūpnīcu. Kopš tā laika mums ar viņiem izveidojās laba sadarbība. Manā mājā notikušas arī dažādas Vides kluba aktivitātes. Turklāt sapratu, ka tādu cilvēku, kuriem rūp daba, ir daudz, tāpēc šajā pusē izveidojām Vides kluba nodaļu “Abpus Aiviekstei”, kuru pati arī vadu. Tagad kārtojam dokumentus, lai dibinātu atsevišķu Jēkabpils rajona vides aizsardzības klubu, kurā ietversim arī daļu Aizkraukles rajona, jo mūs visus taču saista upe.
Tēju plūc pagalmā
— Vai tagad jūtaties mierīga, ka Aiviekstei nekas nedraud?
— Priecājos, ka celulozes rūpnīcu te tuvumā necels. Tomēr, ja kaut kas mainītos, kopā ar meitām mēs būtu gatavas pret to cīnīties. Nedrīkst izpostīt neko tik skaistu! Lai gan tepat līdzās ir dzelzceļš, šajā vietā mājo daudz putnu, arī Latvijā reti sastopami. Te ornitologiem būtu ko pētīt. Arī pati esmu bijusi putnu vērošanas ekspedīcijās. Tas bija tik interesanti! Sapratu, ka daudz ko vēl nezinu un nepazīstu. Kad meitas bija mazas, viņām dabas mācība bija tepat pagalmā. Tagad liela daļa bērnu zināšanas gūst tikai no mācību grāmatām, un tas ir skumji.
— Kā vietējie iedzīvotāji uztver jūsu darbošanos?
— Lielākoties atbalsta. Saistībā ar Vides klubu mums bijušas dažādas interesantas nodarbības. Vietējie iedzīvotāji sabrauca gan ar velosipēdiem, gan zirga pajūgiem. Ļoti saistošs bija farmaceites Agritas Gailītes stāstītais par zāļu tējām. Arī pati tās ikdienā lietoju, bet tikai savas mājas apkārtnē plūktās. Tēju var gatavot gandrīz no visiem augiem. Vietējie iedzīvotāji brīnījās, ka no ceriņiem ir izcila vitamīnu tēja. Man ir sava “Kalnsētu” tēja, ko dzeru, kad jūtos slikti, arī draugus vienmēr pacienāju.
— Jums ir paveicies ar cilvēkiem blakus?
— Ļoti. Katrā situācijā bijis kāds, kurš atbalsta. Daudziem tagad jebkurā brīdī varu piezvanīt, un viņi neatteiks palīdzēt. Tās dažkārt bijušas nejaušas tikšanās, kas pāraugušas ciešās attiecībās. Reiz ar draudzeni biju koncertā Pļaviņu luterāņu baznīcā un uzzināju, ka šīs draudzes pārstāvji dosies ekskursijā uz šo pusi. Piezvanīju viņu vadītājai un aicināju visus ciemos. Izkurināju viņiem pirtiņu, un visi kopā pavadījām jauku vakaru. Tagad regulāri tiekamies. Man patīk uzņemt viesus, ir prieks, ka arī cilvēki te labi jūtas.
Skats pa logu kā glezna
— Algotu darbu vairs nestrādājat?
— Nu vairs ne. Vairāk kā 30 gadu nostrādāju Aizkraukles rajona slimnīcā par operāciju māsu. Grūti jau bija visus šos gadus izbraukāt uz darbu, jo jau pulksten 8 vajadzēja būt pie operāciju galda. Arī sabiedriskais transports ne vienmēr kursēja laikā, tāpēc nereti iznāca arī “balsot” automašīnas. Kolēģi teica, lai prasot Aizkrauklē dzīvokli, bet ko gan es pilsētā darītu? Pēc darba savās mājās atgriezos kā miera ostā. Pirmajos gados gan daži kolēģi pēc viesošanās mūsmājās ar smaidu teica, ka dzīvojam kā “būdeļnieki”. Tomēr daudzi no viņiem joprojām brauc ciemos un jūtas te labi. Māja mums izvietota tā, ka vienā logā saule lec, bet citā riet. Vīrs vienmēr teica, ka no ikviena loga jāpaveras skatam kā gleznā. Tā man arī te ir — gan no istabas, gan pirtiņas logiem.
— Kāpēc izvēlējāties medmāsas profesiju?
— Pirms tam strādāju bankā. Tas darbs man patika — kaulus nelauž un pietiekami labi apmaksāts. Tomēr medicīna mani allaž saistīja. Devos pieteikties Sarkanā Krusta rīkotajos medicīnas māsu kursos Jēkabpilī. Mani negribēja pieņemt, jo teicu, ka nedomāju strādāt šajā profesijā. Tomēr vēlēšanās mācīties bija tik liela, ka man atļāva piedalīties lekcijās kā brīvklausītājai. Vēlāk daudzi no šīs grupas “atbira”, un pēc trim gadiem šos kursus pabeidza tikai desmit cilvēku. Arī es.
— Tomēr sākāt strādāt medicīnā?
— Mani pierunāja. Pirmā darbavieta bija Pļaviņu slimnīca, biju ārstes Valijas Zālītes palīdze. Vēlāk viņa mani ieteica par operāciju māsu Aizkraukles slimnīcā, un kādā dienā es jau stāvēju pie operāciju galda. Sākumā biju tik ļoti uztraukusies, bet citi mani mierināja, ka gan jau visu apgūšu. Vēlāk apmeklēju speciālus kursus un slimnīcā nostrādāju 32 gadus. Sapratu, ka medmāsa ir mana profesija. Turklāt šīs zināšanas man palīdzēja pārvarēt dažādas situācijas — kad vīrs smagi slimoja, arī mamma bija jāaprūpē. Pļaviņās strādāju arī patronāžas māsas pusslodzi. Visas apkaimes mājas esmu izstaigājusi, ja cilvēkiem vajadzēja “šprici”. Nereti ārsti mājas vizītē ne tikai aprūpēja cilvēkus, bet palīdzēja vecākajiem pat izkurināt krāsni.
Jāprot pagaidīt
— Teicāt, ka esat daudz ceļojusi. Kur esat bijusi?
— Esmu izbraukājusi vai visu Eiropu. Kad vēl strādāju, krāju naudu un katru gadu atvaļinājumā braucu kaut kur uz ārvalstīm. Nekad tam nebija žēl līdzekļu, jo tā bagātība, ko cilvēks redz un iepazīst, viņam paliek visam mūžam. Pēc ceļojumiem vēl ilgi ir ko atcerēties un rodas “dopings” ilgam laikam.
— Katru reizi braucāt ar kādu konkrētu mērķi?
— Kad izlasīju grāmatu “Vējiem līdzi”, ļoti gribēju redzēt Īriju. Domāju jau, ka man tas nav lemts, bet meitas, kuras šobrīd tur strādā, palīdzēja man nokļūt šajā valstī. Redzēju visas grāmatā aprakstītās Skārletas vietas un jutos tik laimīga! Pirms kāda laika pieteicos braucienam uz ražotāju izstādi Somijā, ko organizēja Jēkabpils tūrisma centrs. Kad vajadzēja braukt, izrādījās, ka esmu pieteikusies vienīgā. Tad mani “pievienoja” uzņēmēju grupai, un uz Somiju es tiku. Tur stāstīja par lauksaimniecības produktu pārstrādi.
— Vai jūs interesēja tur redzētais?
— Tas patiesi bija interesanti, un šīs zināšanas man arī noder. Visos šajos braucienos jau pirms vairākiem gadiem guvu ierosmi lauku tūrismam, kas Latvijā vēl pat nebija sācis attīstīties. Tad arī iedomājos, ka man reiz būs sava neliela viesnīciņa. Dažs skeptiski teica, lai taču beidzu sapņot, jo tā esot utopija! Tomēr nepagāja ilgs laiks, un arī pie mums tas viss radās. Lauku tūrismu savā īpašumā vēl neesmu attīstījusi, bet šo domu tomēr negribu atmest.
Visi šie gadījumi likuši man saprast, ka dzīvē nekas nepaiet garām, ja to ļoti vēlies. Vienīgi vajag nedaudz pagaidīt.
**
VĀRDS, UZVĀRDS: Velta Šteinberga.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada 20. decembris, Sērene.
DZĪVESVIETA: Krustpils pagasta “Kalnsētas”.
IZGLĪTĪBA: vidējā medicīniskā.
ĢIMENE: meitas Iveta un Inese, mazbērni Ludviga un Jānis.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
