Iršēniete Olita Ruža ir apņēmīga, mērķtiecīga un enerģiska jauna sieviete. Tāds iespaids radās, kad pirmo reizi viņu satiku Pērses pamatskolā. Šo īpašību dēļ Olitu nešaubīgi var atpazīt kā sporta skolotāju.
Iršēniete Olita Ruža ir apņēmīga, mērķtiecīga un enerģiska jauna sieviete. Tāds iespaids radās, kad pirmo reizi viņu satiku Pērses pamatskolā. Šo īpašību dēļ Olitu nešaubīgi var atpazīt kā sporta skolotāju.
Mūsu saruna notika neilgi pirms viņas 25. dzimšanas dienas, kuru Olita svin šajās dienās.
Atgriešanās skolā
Pērses pamatskolā Olita Ruža strādā ne tikai par sporta skolotāju, bet māca bērniem arī sociālās zinības. Turklāt arī viņa pati ir beigusi šo skolu. Kāda ir sajūta atgriežoties?
— Strādāt, iespējams, ir vieglāk nekā svešā vietā, jo te visus pazīstu un katrā laikā varu lūgt padomu. Turklāt tagad es labi redzu notikušās pārmaiņas un secinu, ka skolēnu disciplīna vairs nav tāda kā agrāk, — saka skolotāja.
Pirmais darba gads viņai bijis grūts, jo skolēni bieži vien meklēja attaisnojumu, lai izvairītos no sportošanas. Tagad viss esot kārtībā, lai gan pārāk centīgi bērni nav. Daudziem audzēkņiem ir sportiskais potenciāls, bet nav vēlēšanās trenēties.
Vajag konkrētību
To, ka viņa būs skolotāja, Olita zināja jau sen. Sākumā domāja studēt matemātiku, bet tad tomēr pārdomāja.
— Vidusskolas pēdējā klasē mācījos augstāko matemātiku, un tā mani “samulsināja”. Sapratu, ka man vajag konkrētu rezultātu. Tie neskaitāmie skaitļi iekavās aiz vienādojuma zīmes man nemaz nepatika. Tad uzzināju par Sporta pedagoģijas akadēmiju un iestājos tajā. Izvēlējos vieglatlētiku un rokasbumbu, — stāsta Olita.
Draugos ar sportu viņa ir jau kopš skolas gadiem. Labus rezultātus guvusi soļošanas sacensībās, arī volejbolā. Studiju laikā gan sapratusi, ka kļūt par volejbola treneri viņai nav lielu izredžu, jo šajā sportaveidā ievēro tikai tos, kuri gūst panākumus valsts līmenī, vai ir gara auguma cilvēki. Olitai nebija ne viena, ne otra, un sēdēt tikai uz rezervistu soliņa viņa nevēlējās.
Pēc pirmā augstskolas kursa pabeigšanas viņai piedāvāja strādāt Pērses pamatskolā, kur tobrīd nebija sporta skolotāja. Tā viņa mācības apvienoja ar darbu.
— Vēlāk uzzināju, ka akadēmijā var mācīties arī sociālās zinības. Domāju — pamēģināšu un uzzināšu, kas tas ir. Tagad, kad esmu apguvusi šo specialitāti, jūtos apmierināta, lai gan darbs klasē atšķiras no darbošanās sporta laukumā, — saka jubilāre.
Meklē domubiedrus
Arī vaļasbrīžos Olita ir sportiski aktīva — brīvdienās viņai patīk uzspēlēt volejbolu. Pērn pagastā izveidota meiteņu volejbola komanda, bet šogad tā izjukusi. No rītiem viņa labprāt skrien. Diemžēl vienai to darīt nav interesanti, bet “līdzskrējēju” nav. Olita skumji secina, ka pagastā grūti pārliecināt cilvēkus būt aktīvākiem.
Citi, par sievišķīgiem dēvētie, vaļasprieki Olitu īpaši nesaista. Viņa pati atzīst — ēst gatavo ar lielu piespiešanos un zeķes neada. Savulaik gan labprāt tamborējusi, jo tam vajadzīgs tikai viens diegs un viena adata — vienkārši!
Bez Latvijas nevarētu
Jautāju Olitai, vai jaunam cilvēkam tādā nelielā pagastā nav par “šauru”? Viņa esot domājusi par dzīvesvietas maiņu, bet pagaidām to vēl nedarīs. Tomēr, lai ko dzīvē arī izlemtu, skolotāja viņa būs vienmēr.
Olita atzīst, ka viņai nav vēlēšanās doties peļņā uz ārzemēm, jo bez Latvijas varētu izturēt labi ja trīs mēnešus. Vasarā viņa piepelnījās Rīgā, strādājot par drukas servisa operatori, bet vēlāk tomēr ar prieku atgriezās skolā, kur esot viņas īstā vieta.
Jaunajai sievietei tomēr ir vēl kāds mērķis — studēt jurisprudenci, ko, iespējams, sāks nākamgad. Līdz tam vēl jāapgūst angļu valoda. Tātad tomēr sportatērpu nomainīs pret lietišķo kostīmiņu?
— Nē, nē. Šīs studijas mani interesē tāpēc, lai iemācītos aizstāvēt sevi un citus. Varbūt nākotnē darbs šajā profesijā varētu būt papildus peļņas iespēja, bet skolotājas amats noteikti būs pirmajā vietā, — atbild Olita Ruža.
Trīs svētki vienā dienā
Olita augusi piecu bērnu ģimenē un ir pa vidu starp māsām un brāļiem. Turklāt ar vecāku svētību visas trīs māsas vārdadienu svin vienā dienā. Tikai kārtība citādāka, nekā kalendārā rakstīts — vispirms ir Vita, tad Rita un Olita.
Jubilāre smej, ka vārdu viņai izraudzījušās Iršu pagasta darbinieces. Kad māte bija gaidībās, tēvs ļoti vēlējās dēlu, bet citi teikuši, ka gan jau būs Olita. Tā arī notika. Tomēr dēlus ģimene sagaidīja, un nu māsām ir divi brāļi. Visi bērni jau pieauguši un devušies savā dzīvē, bet nekur tālu viens no otra nav aizgājuši.
