Šobrīd jau kļuvis zināms, ka Latvijas televīzijas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas noklausītas nepamatoti.
Šobrīd jau kļuvis zināms, ka Latvijas televīzijas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas noklausītas nepamatoti. To atzina Augstākās tiesas tiesnese Marija Goldšmite, kura, nepārbaudot noklausīšanās pieprasījuma pamatotību, sankcionēja šo noklausīšanos. Par savu neprofesionālismu viņa saņēmusi sodu — pārbaudes laikā tiesnese atstādināta no pienākumiem, ko viņa veic sevišķajā kārtībā.
Tā vien šķiet, ka Latvijā pēkšņi sācies telefonsarunu noklausīšanās bums. Pirms kāda laika atklātībā nāca “Jūrmalgeitas” lieta, pēc tam Rēzeknes sarunas, tagad televīzijas žurnālistes dialogi. Pavisam nesen kļuva zināms, ka Valsts drošības policija saistībā ar kādu kriminālprocesu ilgstoši noklausījusies telefonsarunas arī Pļaviņu pilsētas domē. Neviļus jāsāk domāt, cik droši varam justies, ka netiks aizskarta un publiski ķidāta katra pilsoņa privātā dzīve. Cik daudz un ko varam runāt ar “nepareizajiem” cilvēkiem, kādas informācijas paušanu vai saņemšanu uzskatīs par kompromitējošu un, iespējams, pat sodāmu? Tieši šie jautājumi satrauc gadījumā ar televīzijas žurnālisti, jo neviens vairs nevar būt drošs, ka viņa telefonsarunas nenoklausās.
To, ka bez jebkādiem sarežģījumiem var noklausīties ne tikai telefonsarunas, bet arī telpās notiekošo, jau pierādīja Latvijas televīzijas žurnālisti kādā no “De fakto” raidījumiem, kad viņi ar diezgan vienkāršām ierīcēm defilēja gar Korupcijas un noziedzības apkarošanas biroju. Esmu pārliecināta, ka vairākiem cilvēkiem pieder modernākas iekārtas, kuras ļauj tikt pie šādiem ierakstiem.
Šī telefonsarunu noklausīšanās lieta aizgājusi par tālu. Tāpēc sarosījusies Nacionālā drošības komisija, vienojoties par nepieciešamību pastiprināt drošības iestāžu kontroli sankcionētu telefona sarunu noklausīšanās jomā. Turklāt šīs komisijas priekšsēdētājs Indulis Emsis atzinis, ka šādi gadījumi pirms vēlēšanām rūpīgi jāslēpj. Tomēr īlenu maisā nenoslēpsi, un gluži kā sēnes pēc lietus skaļākie skandāli rodas tieši šajā laikā.
Var jau pārmest, Induļa Emša vārdiem runājot “sensāciju kārajiem žurnālistiem” ieinteresētību tikt pie amatpersonu telefona sarunām, jo tas tomēr preses likumā nav atļauts. Taču bieži vien tieši šāda rīcība ir vienīgā reālā iespēja panākt, lai sabiedrība būtu informēta par dažādiem procesiem un atbildīgās amatpersonas sāktu rīkoties.
