Staburaga pagasta “Augustu” mājas saimniece Vija Lejiņa savā mūžā apguvusi daudzas dzīves gudrības, par kurām nav rakstīts nevienā grāmatā.
Staburaga pagasta “Augustu” mājas saimniece Vija Lejiņa savā mūžā apguvusi daudzas dzīves gudrības, par kurām nav rakstīts nevienā grāmatā. Pirmkārt, dzīve jādzīvo tā, lai otram neuztieptu savus uzskatus. Otrkārt, jādzīvo tā, lai citam varētu kaut ko dot, nevis lūgt. Un Vijas kundze tā dzīvo.
Brīvības sajūta
— Pastāstiet, kā dzīves ceļi jūs atveda līdz Staburaga pagastam?
— Esmu dzimusi Secē, tur pavadīju arī savu bērnību. Kad man bija tikai septiņi gadi, nomira māte, un mēs ar māsu palikām divas vien. Jau no mazotnes iemācījāmies cīnīties par savu izdzīvošanu. Gribasspēks un nepadošanās vienmēr noderēja arī turpmākajā dzīvē. Jau kopš jaunības strādāju fizisku darbu gan mežā, gan kolhozā, un tā ir bijis visu mūžu. Vēlāk pārcēlos dzīvot uz Jēkabpili, taču man pilsēta nepatika. Troksnis, cilvēku drūzmēšanās veikalos un ielās, mašīnu rūkoņa un piesārņotais gaiss — man liekas, ka tur nav ko elpot. Kopš 1975. gada dzīvoju Staburaga pagastā.
— Mūsdienās daudzi no laukiem pārceļas uz dzīvi pilsētā. Kas jums laukos liek justies labi?
— Pirmkārt, brīvības sajūta. Tīrs, svaigs gaiss un zeme. Es savā pagalmā varu iziet ārā, kad pati vēlos, man nav katru reizi pirms tam jāpārģērbjas un jāpucējas. Apkopju saimniecību. Vasarā daudz laika aizņem dārza darbi.
— Cik liela ir jūsu saimniecība?
— Ir gotiņa, melns bullis, aitas, vistas, gailis, septiņi kaķi un divi suņi. Gotiņu turam tikai sev — pienu un rūgušpienu labprāt dzer arī bullis, kaķi un suņi. Krējumu un biezpienu ēdam paši, vēl sadalu kaimiņienēm, kuras pašas vairs netur lopiņus. Audzējam kartupeļus un citus dārzeņus, tagad daļa jau norakti. Sirds sāp — mežā baravikas aug, ka zeme cilājas, bet mēs ar vīru šķūnī šķirojam kartupeļus. Laikam jāatstāj un jāiet uz mežu, kartupeļi nekur nepazudīs.
Sacensības ar vīru
— Kā pavadāt dienas “Augustos”?
— Man darāmā nekad netrūkst, neatceros tādu dienu, kad būtu apsēdusies un domājusi — ko tagad lai dara? Ja mājās darbi padarīti, ejam ar vīru makšķerēt. Mums zināmi visi līcīši un vietas, kur zivis labāk ķeras. Dažreiz lielāks loms ir man, citreiz vīram. Vislabāk ķeras brekši, asarīši, plicīši. Esmu izvilkusi arī līdakas. Ziemā savukārt ejam bļitkot. Tas ir vēl interesantāk — sēdi un gaidi, kamēr zivtiņas sāk tārpu ūdenī “čubināt”. Apaujam velteņus, “pufaikas”, vairākus pārus cimdu un no pulksten 10 rītā līdz pēcpusdienas krēslai sēžam uz ledus.
— Vīrs nav greizsirdīgs, ka jums zvejā labāk veicas?
— Nē! Toties es viņam esmu iemācījusi zeķes adīt, un tagad viņš to jau dara pat labāk nekā es. Dažreiz no malas varbūt tā nepierasti izskatās, ka mēs abi ar vīru ziemas vakaros skatāmies televīziju un adām. Viņš — zeķes, es — cimdus. Daudz dāvinām radiem un draugiem, arī pašiem noder. Dzirdēju par cimdu adīšanu NATO samita dalībniekiem, bet domāju, ka tur jau vajadzīgs smalks darbs. Es adu no dzijas, kas iemainīta pret pašu aitu vilnu, nezinu, vai mans adījums derētu. Cimdos ieadu rakstus no grāmatām. Tos rakstus, kurus grāmatā nevaru labi saredzēt, vīrs man pārzīmē uz papīra, lai labāk saskatāmi.
Krāj avīžrakstus
— Kas vēl jūs interesē?
— Audzēju puķes, tās man ļoti patīk. Mīļākās ir frēzijas, taču man tās neizdodas izaudzēt. Vairākas reizes esmu mēģinājusi, taču vienmēr neveiksmīgi, laikam, lai augtu frēzijas, vajadzīga siltumnīca. Manā dārzā zied lauvmutītes un asteres. Savā mūžā esmu izaudzējusi vairākas mirtes, lai tiek gan bērniem, gan mazbērniem.
— Varbūt kaut ko kolekcionējat?
— Kopš 1957. gada no avīzēm un žurnāliem izgriežu un lieku mapēs dažādus rakstus, kas man liekas interesanti. Dažkārt tos pārlasu. Daudzus gadus abonēju “Staburagu”, “Dadzi”, “Privāto Dzīvi,”, “Patieso Dzīvi”. Man ir daudz sakrāts rakstu par valstu vadītājiem, par mūsu rajona un pagasta dzīvi, par cilvēkiem. Domāju, kur tās mapes paliks, kad manis vairs nebūs, vai tās kādam būs vajadzīgas? Krāju arī dzērienu skārda kārbas. Man ir ap četriem simtiem, tagad daļa to saliktas kastēs, jo plauktā vairs nav vietas. Mani tuvinieki jau zina, kādas man trūkst, un vienmēr atved, ja ierauga ko jaunu. Krāju arī visus apsveikumus no radiem un draugiem svētkos, pārlasu man veltītos dzejoļus.
Bez cilvēkiem nevar
— Kā jūs domājat, kas nepieciešams, lai mūžu nodzīvotu saskaņā ar sevi un tuviniekiem?
— Lai cilvēkam izdotos mūžu nodzīvot labestīgi, jāpielāgojas citiem. Jau bērnībā esmu iemācījusies, ka nedrīkst par visu dusmoties un vēlēt otram sliktu. Ir jāsadzīvo ar visiem. Ne jaunībā, ne tagad neesmu otram uzspiedusi savus uzskatus — ja pieņem, labi, ja nē — katrs dzīvojam, kā vēlamies. Domāju, tāpēc man nav bijis lielu strīdu ne ar bērniem, ne mazbērniem — es savu viedokli viņiem neuztiepju. Ja man ir sakrājušās negatīvas emocijas, eju un strādāju dārzā. Zeme mani nomierina un dod jaunus spēkus.
— Vai attiecības ar cilvēkiem jums ir svarīgas?
— Es esmu tāda, kurai vajadzīga citu cilvēku sabiedrība. Neprotu viena dzīvot! Manā mājā vienmēr ir ciemiņi, nevienos svētkos neesmu viena un aizmirsta. No jaunības laikiem man ir draudzene Jēkabpilī, ar kuru bieži tiekamies, taču ir arī vēl citas, ar kurām man ir labas attiecības. Kaimiņi ir ļoti izpalīdzīgi, ja mani vienu dienu ārā nav redzējuši, jau zvana un apjautājas, vai tikai neesmu saslimusi. Esmu “traka” uz saldumiem, un arī mani ciemiņi zina, ka bez šokolādes konfektēm pie manis ciemos nemaz nedrīkst braukt. Pati, gaidot mazbērnus, vienmēr cenšos pagatavot kādu kārumu. Svētkos cepu arī tortes.
— Kā pavadāt rudens krēslas stundas?
— Man patīk seriāli, tā saucamās “ziepju operas”. Daudzi neskatās, bet man gan patīk. Agrāk kladē pierakstīju aktieru vārdus un uzvārdus, lai neaizmirstu savus iemīļotākos aktierus. Tagad abonēju žurnālu “Seriāli” un visu uzzinu. Man patīk, ka filmās spēlē jauni, skaisti un glīti ģērbti cilvēki. Mūsdienās daudzi no filmu varoņiem varētu pat mācīties. Nezinu, ko citu darītu tumšajos ziemas vakaros, ja nebūtu seriālu. Man patīk arī prāta spēles, piemēram, televīzijas raidījums “Gribi būt miljonārs?”, to vienmēr vēroju.
Jādomā par sevi
— Kā ir dzīvot pensionāram Latvijas laukos?
— Domāju, lielākajai daļai vecu cilvēku ir ļoti grūti izdzīvot. Man ir labi — bērni tepat tuvumā, viņi par mums rūpējas un daudz palīdz. Dēls katru darbdienu brauc uz darbu garām mūsu sētai un vienmēr pajautā, vai kā netrūkst. Reizi nedēļā pagalmā pie mājas durvīm piebrauc autoveikals, varam nopirkt visus vajadzīgos pārtikas produktus. Dārzā izaudzējam tik, lai pietiek sev, lopiem un vēl radiem iedot. Šogad par spīti lielajam sausumam pirmo reizi dārzā izauga milzu kartupeļi. Daudzi sver pat veselu kilogramu!
— Kā, jūsuprāt, varētu ieinteresēt jaunus cilvēkus palikt dzīvot laukos?
— Grūti spriest. Tagad visi jaunie ņem bankās lielus kredītus uz divdesmit gadiem un maksā tūkstošus par dzīvokļiem. Nezinu, vai tas ir vajadzīgs. Padomju laikos visiem bija, kur dzīvot, bija darbs un nauda. Tagad nav nekā. Laukos paliek galvenokārt veci cilvēki, un, kamēr mēs dzīvosim, mūsu piemājas saimniecības būs sakoptas. Ar zemkopību un lopkopību nodarboties ir neizdevīgi, jo Eiropas naudu iegūst tikai lielie saimnieki, sīkajiem pašiem jācīnās. Nenosodu tās ģimenes, kuras izlemj pamest Latviju un dodas peļņā uz Īriju. Man pašai radinieki jau vairākus gadus tur dzīvo. Vīrs uzcēlis māju, bērni mācās latviešu skolā. Bet Latvijā viņiem nekā nav un nebūs. Jaunieši paliks laukos tikai tad, ja būs darbavietas. Šobrīd jauniešiem te nav nekādas perspektīvas.
— Kas vainojams, ka laukos valda bezcerība?
— Bagātnieki arī mūsu apkārtnē pērk skaistus zemes gabalus un ceļ mājas. Tikai vietējiem cilvēkiem no tā labāk nekļūst. Vajadzīgi cilvēki, kuri grib palīdzēt citiem, ne tikai domā par savu labklājību. Es nekad neesmu kaut ko gaidījusi no citiem, jo zinu, ka pašai jārūpējas par sevi. Arī tagad negaidu brīnumus, bet gribu, lai deputāti vairāk domā par vienkāršajiem lauku cilvēkiem.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vija Lejiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1939. gada 25. marts, Seces pagasts.
ĢIMENE: vīrs Jānis, dēli Viesturs un Ainārs, mazbērni Elīna un Edmunds.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
IZGLĪTĪBA: beigusi Seces pamatskolu.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: makšķerēšana, sēņošana, adīšana, kolekcionēšana.
