Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā. Un kur vēl visa lielā peļņa no caurbraucēju šoferu laipnās un vispusīgās apkalpošanas!
Turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 12. augusta numurā.
Un kur vēl visa lielā peļņa no caurbraucēju šoferu laipnās un vispusīgās apkalpošanas! Tas viss bija kā rožaini sapņi, kā partiju pirmsvēlēšanu solījumi. Tā vietā transporta plūsmai nelabvēlīgi ceļi un operatīvi strādāt nespējīgi robežas kontrolpunkti. Nu, izrādās, tranzīta pārvadājumi valsts iestādēm un amata vīriem ir vieni vienīgi apgrūtinājumi, liekas rūpes. (To nevar teikt par muitniekiem. Pierobežā dzīvojošie neilgā laikā uzbūvējuši lepnas mājas un brauc dārgos auto.) Amata vīriem daudz labāk būtu, ja kravu plūsma virzītos caur Brestu Baltkrievijā, caur Narvu Igaunijā. Arī ceļus uz robežām nevajadzētu būvēt un kopt.
Skumji to visu apzināties, vērot. Nu nav valstī kārtīgu saimnieku. Bet tādus jau paši vien esam ievēlējuši.
Augusta nogale
Kļūst garlaicīgi. Jau kuro nedēļu radio un televīzijā atkārto vienus un tos pašus “Sabiedrības par vārda brīvību” veidotos vienas un tās pašas partijas reklāmas klipus. Tas jau atgādina veco laiku patafona plati ar švīku skaņu celiņā. Tādu plati izmeta atkritumos. Rudenī pēc vēlēšanām arī reklāmas klipus izmetīs. Atšķirība tikai naudā. Ar plati miskastē tika izsviesta trīs rubļus un četrdesmit kapeiku vērta manta. Cik samaksāts par reklāmas klipiem? Par raidlaiku? Kas galu galā finansējis “Sabiedrību par vārda brīvību”?
Vakar radioraidījumā “Brīvais mikrofons” žurnālists Aidis Tomsons kādam klausītājam uz līdzīgu jautājumu atbildēja: — Likums atļauj tādu sabiedrību veidot. Likums atļauj tai reklamēt, ko vien vēlas. Likums atļauj savus finanšu avotus neizpaust.
Viss likumīgi. Bet likums man kā valsts pilsonim, kā vēlētājam paredz tiesības zināt, par kādu naudu tiek “skalotas” manas smadzenes. Mani interesē, vai no šīs naudas samaksāti visi valstij pienākošies nodokļi? Vai naudu finansētājs ir ieguvis likumīgi? Vai, reklāmu finansējot, nenotiek naudas “atmazgāšana”, vai tā nenāk no “melnās kases”? Tādas informācijas publiskošana man ļaus spriest, kas “pasūta mūziku”, kam 9. Saeimas deputāti apliecinās sakāmvārda “dots devējam atdodas” patiesumu.
Un vēl. Nerimstošā ministru un premjera Kalvīša kunga slavināšana rosina jautāt: kas ir zinātnes, kultūras finansējuma palielināšanas pamatā un par kādu naudu atjauno un papildina veselības iestāžu aprīkojumu? Ja ražošanas straujas attīstības, eksporta apjoma pieauguma un veiksmīgākas nodokļu iekasēšanas dēļ valsts budžets ir kļuvis bagātīgāks, tad slavinātāju izteikumi uzskatāmi par korektiem. Pavisam cita lieta, ja kultūru, zinātni, medicīnu atbalsta no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Nav jau māksla tēlot labdarus, izdalot citu sarūpētas dāvanas. Atceros lielos plakātus remontējamo ceļu malās, kad darbus finansēja no ES fondiem, bet sevi kā labo darbu veicēju reklamēja toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.
Par finansēšanu. Augusta vidū Latvijas Radio pārraidē “paspruka” bikla reklāma, kurā kāda partija vēlētājiem solīja milzīgas (salīdzinot ar pašreizējām) algas un pensijas. Paspruka un tūdaļ arī apklusa, atkārtojumus, lai paliktu prātā partijas nosaukums, nesagaidīju. Autori laikam aptvēra, cik naivi izklausās tādi solījumi. Reklāmā nebija ne vārda, no kurienes radīsies nauda apsolītā īstenošanai. Savulaik politekonomikas mācību grāmatā lasīju: nauda ir materiālo vērtību ekvivalents. Pirms solīt naudu, politiķiem saviem vēlētājiem būtu jāatklāj, kā, kādas un par cik materiālās vērtības viņu darba rezultātā palielināsies. Vienkāršāk — kā nodrošinās tautsaimniecības attīstību un budžeta ienākumu daļas palielināšanos. Bez tā visi solījumi līdzinās Kalvīša kunga “viedajam” pravietojumam: “Mūs sagaida septiņi trekni gadi!”.
Nākamās Saeimas deputātu kandidātu reklamēšana sāk kaitināt. Man nepietiek, ja uz kandidātu rāda ar pirkstu un saka: re, labs, pat ļoti labs! Es gribu iepazīt viņa darba gaitu aprakstu, lai apjaustu, kāda ir viņa pieredze savā pamatprofesijā, ko viņš jau paveicis valsts un tautas labā. Cik dažādas politiskās partijas paguvis mainīt, lai būtu pie varas vai vismaz cerētu uz to. Cik un ko paspējis privatizēt, cik reižu šķīries un atkal jaunu sievu ņēmis. Ja man būtu tādas ziņas, gan jau pats prastu izvērtēt, kādas partijas deputāta kandidāts bauda lielāku uzticību, vieš vairāk cerību, ka godprātīgi īstenos valsts attīstības un labklājības augšupejas programmu.
27. augusts
Šovakar LTV 1 garlaicību noņēma kā ar roku. Pēc raidījuma “Panorāma” Tautas partija no “Sabiedrības par vārda brīvību” aizsega iznāca politisko cīņu arēnā, un sākās partijas pašslavināšanas akcija. Klaji, ar partijas oranžo zīmolu fonā. Partijai uzticīgie pašvaldību vadītāji kvēlos monologos sāka intensīvu vēlētāju prātu “formēšanu”. Nepaskatījos, cik ilga bija politiskā reklāma, bet nešaubos — par tik garu pārraidi samaksāta barga nauda.
Izslēdzu televizoru un prātoju: partija nav komercstruktūra, neko neražo un naudu nepelna. Tātad līdzekļi partijas kasē nonāk no atbalstītājiem. Daudz līdzekļu, ja jau četrdesmit dienu pirms vēlēšanām var sākt tik vērienīgu reklamēšanos. Domāju, ka tuvāk vēlēšanu dienai reklāmas būs vēl ilgākas un dārgākas. Bet, ja atbalstītāji partijai dāsni dod naudu, tad atbilstoši likumsakarībai “kas maksā, tas arī pasūta mūziku” — rodas jautājums — kam kalpos no šīs partijas ievēlētie deputāti? Vai tautai, kas ar savām balsīm nodrošinās mandātus 9. Saeimā? Nē! Partijas reklamēšanas finansētāji liks atstrādāt un savu tiesu saņems atpakaļ ar uzviju. Protams, pašvaldības, kuru vadītāji reklāmās slavina Tautas partiju, arī saņems savu tiesu. Tikai — uz kā rēķina?
Savulaik strādāju Dobeles rajona paraugsaimniecībā — kolhozā miljonārā “Tērvete”. Kolhozam netrūka ne deficīto būvmateriālu, ne jaunas lauksaimniecības tehnikas, ne minerālmēslu un citu limitēto labumu. Tos visus rajona vadība (kompartija) piešķīra no kopējiem rajona fondiem. Bet pārējām rajona saimniecībām bija jāsamierinās ar pārpalikumiem, drupačām no dzīru galda. “Tērvete” plauka uz citu saimniecību rēķina, kuras grima nabadzībā un bezcerībā.
Kaut kas līdzīgs ir arī pašreizējā politizētajā valsts ekonomikā. Ja pašvaldības vadītājs draudzējas ar Pirmo partiju, līdzekļu ceļu remontam netrūkst. Vēl paliek pāri ceļa uz baznīcu noasfaltēšanai, jo satiksmes ministrs ir no Pirmās partijas. Bet naudas ministrijai ir tik, cik ir. Un tām pašvaldībām, kuru vadītāji pret Pirmo partiju ir vienaldzīgi, naudas ceļiem nav. No teiktā izriet: ja pie varas nonāks tās partijas deputāti, kurus tik aizrautīgi slavina pašvaldību vadītāji, viņu pagastus (novadus, rajonus) varbūt arī sagaida “septiņi trekni gadi”. Kādi gadi būs pārējiem?
Turpmāk vēl
