Ināra Osīte nevar iedomāties savu dzīvi bez grāmatām, un viņa uzskata, ka dzimusi, lai būtu sabiedrībā un cilvēku vidū. Ināras kundzei patīk vadīt tikšanās ar literātiem un allaž pirmajai ielūkoties jaunajās grāmatās, lai zinātu, ko ieteikt lasītājiem.
Ināra Osīte nevar iedomāties savu dzīvi bez grāmatām, un viņa uzskata, ka dzimusi, lai būtu sabiedrībā un cilvēku vidū. Ināras kundzei patīk vadīt tikšanās ar literātiem un allaž pirmajai ielūkoties jaunajās grāmatās, lai zinātu, ko ieteikt lasītājiem. Ināra Osīte bibliotēkās nostrādātajusi 33 gadus. Vispirms Iršu, bet kopš 1986. gada — Pļaviņu pilsētas 1. bibliotēkā. Ināra Osīte uzskata, ka izvēlējusies īsto profesiju. Viņasprāt, bibliotekārs ir dvēseļu terapeits.
Pirmā — “Baltā grāmata”
— Vai atceraties pirmo grāmatu, kuru izlasījāt?
— Ļoti labi atceros, lai arī vēl biju maza un lasīt nepratu. Tante man uzdāvināja un arī lasīja priekšā Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”. Mēs abas kopā izdzīvojām šī mazā zēna bērnību, jo daudz kas no tās kā lauku bērnam bija pazīstams arī man. Gan darbu, ganu gaitu un svētku apraksti, pieaugušo attiecības ar maziem bērniem, čigānos iešana, arī daudzas citas rakstnieka bērnības epizodes līdzinājās manējām.
— Kad kļuvāt par bibliotēkas grāmatu lasītāju?
— Tiklīdz sāku mācīties Murmastienas pamatskolā. Man bibliotēka bija pa ceļam no skolas uz mājām. Es biju ļoti čakla bibliotēkas apmeklētāja, un pirmā grāmatiņa, kuru man atļāva paņemt lasīt uz mājām, bija Žaņa Grīvas “Pasaka par Diegabiksi”. Man patika arī Raiņa dzejoļu grāmatas bērniem. Bibliotekāre ar bērniem vienmēr aprunājās par izlasīto, uzklausīja mūsu domas un rosināja vērtēt, kas grāmatā labs vai slikts.
Tā es pamazām vien kļuvu par “bibliotēkas bērnu”, jo saskare ar grāmatām gan pamatskolā, gan arī Varakļānu vidusskolā kļuva arvien ciešāka.
Lasa ar zīmuli rokā
— Kādas grāmatas jūs toreiz visvairāk interesēja?
— Latviešu autoru — Regīnas Ezeras, Ilzes Indrānes, Skaidrītes Kaldupes un citu. Es lasīju daudz un ātri, bet ar zīmuli rokā. Man ļoti patika īpašā burtnīcā pierakstīt autoru atziņas, citātus un domugraudus. Skaistos citātus rakstījām arī klasesbiedru atmiņu kladēs. Es tos izmantoju svētkos un skolas sarīkojumos, kurus bieži organizēju, jo biju aktīva skolniece, kurai nebija nekā nepaveicama.
Taču tas nenozīmēja, ka man bija kādas atlaides mājās. Arī tur bija savi darbi, kurus, pārnākot no skolas, vajadzēja izdarīt, tad gatavoju mājasdarbus un tikai vakaros pie petrolejas lampas lasīju grāmatas. Elektrību mums ierīkoja tikai tad, kad es jau mācījos tehnikumā. Taču tās trūkums man netraucēja lasīt.
Divas iespējas
— Vai bija viegli izvēlēties, kur pēc vidusskolas mācīties?
— Man bija divi varianti, bet literatūra izvēli neietekmēja. Es sev gribēju pierādīt, ko varu apgūt pati, bez citu palīdzības.
Gribēju mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā par dārznieci, tāpat vienlīdz interesantas likās mācības arī Kultūras darbinieku tehnikumā par bibliotekāri. Izvēlējos otro variantu un tagad saprotu, ka tas tomēr bija pagasta bibliotekāres ietekmē. Taču trīs cilvēki mani cītīgi mēģināja atrunāt — tikai ne uz bibliotekāriem, tikai ne tur… Viņi uzskatīja, ka man vajadzīgi “plašāki ūdeņi”, jo skolotāji bija ievērojuši manu organizatores talantu un uzskatīja, ka būtu jāstrādā kādā vadošā amatā. Tomēr ģimene ļāva izlemt pašai, un tā es izvēlējos bibliotekāres profesiju.
— Lauku meitene Rīgā. Kā tur iejutāties?
— Viena pati ar autobusu aizbraucu uz Rīgu. Ar mājas labumu somu rokās un apņemšanos labi mācīties. Nedaudz maldoties, tehnikumu atradu. Iesniedzot dokumentus, mani iedrošināja, ka varu sevi uzskatīt jau par uzņemtu, jo man bija labs vidusskolas atestāts. Tomēr vēl vajadzēja apmeklēt arī konsultācijas. Dzīvoju kopmītnē.
Sākas ar talku
Studijas sākās ar mēnesi ilgu talku Saldus rajona Ezerē, kur novācām kartupeļus. Bibliotekāru kursā bija tikai viens puisis. Šajā mēnesī mēs visi labi iepazināmies. Gulējām kultūras namā uz salmiem, lauku virtuvē mums gatavoja garšīgus ēdienus. Tas bija romantisks laiks… Bijām tuvu Lietuvai, turp mūs veda uz pirti, jo Ezerē tās nebija. Tā nedaudz iepazinu arī Lietuvu.
Mēneša laikā izveidojām savu koncertprogrammu un pirms došanās atpakaļ uz Rīgu ar to iepriecinājām vietējos iedzīvotājus. Zāle bija pilna skatītāju, visiem mūsu koncerts patika, arī paši bijām gandarīti.
Skaistākais laiks
— Kādi bija tehnikumā pavadītie gadi?
— Manā dzīvē visskaistākie. Studijas universitātē vēlāk bija pavisam citādas. Tehnikumā mācījos divus gadus, jo vidējā izglītība man jau bija. Skolotāji uzskatīja, ka esam gudra un laba grupa. Jokojot sauca par “sprīdīšu grupu”, jo es un vēl trīs meitenes bijām ļoti sīkas un maza auguma. Prakse bija ļoti interesanta gan Rīgā, gan rajonos. Prakses laikā nokļuvu arī savā pirmajā darbavietā — Iršos.
Kad pēc tehnikuma beigšanas man lūdza izvēlēties darbavietu, piedāvājot arī Murmastienas bibliotēku, es tomēr izvēlējos Iršus. Atkal tāpēc, ka gribēju būt patstāvīga, taču ne pārāk tālu no dzimtajām mājām.
Uzņem sirsnīgi
— Kā Iršu iedzīvotāji jūs uzņēma?
— Ļoti sirsnīgi. Atceros, jau prakses laikā mani sagaidīja toreizējais bibliotēkas vadītājs, ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs Verners Bundulis un sekretāre Raina Līcīte. Istabiņu dzīvošanai ierādīja vecajā “Doktorāta” mājā. Mana pirmā diena pagāja, to beržot un iekārtojot. Vakarā kaimiņi nāca iepazīties. Prakses laikā iepazinos ar vietējiem jauniešiem, kuru Iršos toreiz bija daudz. Viņi aktīvi piedalījās pašdarbībā, un es vienmēr biju kopā ar viņiem.
Studē un dzied
— Tehnikuma laikā piedalījāties arī pašdarbībā?
— Tieši tajā laikā gatavojāmies Dziesmu svētku simtgades koncertam, un es dziedāju tehnikuma sieviešu korī “Avots”, kurš toreiz aiz slavenā “Dzintara” dziesmu “karā” sieviešu koru grupā izcīnīja otro vietu. Svētku laikā es pat nokavēju savas draudzenes kāzu sākumu. Taču šie svētki palikuši atmiņā kā viens no skaistākajiem notikumiem manā dzīvē. Atceros slaveno Leonīdu Vīgneru un daudzus citus talantīgus diriģentus.
Netic, ka divdesmit gadu
— Kāds bija patstāvīgās dzīves sākums?
— Es taču Iršos vairs nebiju nekāda svešiniece, jo mani atcerējās no prakses laika. Man ierādīja istabiņu tieši virs bibliotēkas — “Kūlīšos”. Tagad šīs ēkas vairs nav. Darba sākums bija diezgan mulsinošs, jo es tomēr daudzus cilvēkus nepazinu. Atceros, kāda lasītāja atnāk un saka: “Es nāku jau otro reizi, tagad savu uzvārdu jums vairs neteikšu, gan atcerēsieties!”.
Vecās lauku tantiņas savukārt brīnījās — nu kur mums tādu mazu meitenīti atsūtījuši, kā no 8. klases! Tāds bērns jāžēlo un jāmīl. Es atkal turējos pretī, sakot, ka neesmu nekāda 8. klases meitene, bet divdesmitgadīga tehnikumu beigusi bibliotekāre. Neviens tam negribēja ticēt. Mazā auguma dēļ mani reiz Limbažos pat negribēja ielaist kinoteātrī, kur rādīja bērniem līdz 16 gadiem aizliegtu filmu.
Iršos ļoti ātri iejutos, jo cilvēki bija zinātkāri un sabiedriski. Kopā ar Pērses pamatskolas kolektīvu rīkojām ekskursijas pa latviešu rakstnieku muzejiem, arī paši Iršos Dzejas dienās un citos svētkos aicinājām daudzus slavenus literātus. Vadīju arī dramatisko kolektīvu.
— Jūs sarunas sākumā teicāt, ka visu mūžu esat mācījusies.
— Esmu beigusi kinomehāniķu, šūšanas, grāmatu iesiešanas, ādas apstrādes un angļu valodas kursus. Tagad gaidu izdevību mācīties floristiku, jo manī kopš jaunības dzīvs ir arī dārznieces “gars”, tāpēc ļoti patīk veidot ziedu kompozīcijas un, kur vien iespējams, audzēt puķes.
Daudz esmu mācījusies arī no tiem cilvēkiem, kuri, manis aicināti, gan Iršu, gan Pļaviņu bibliotēkā ir tikušies ar lasītājiem. Pēdējos gados ļoti populāri bibliotēkā ir grāmatu atvēršanas svētki.
Savējie vienmēr gaidīti
— Arī Pļaviņās taču ir daudz vietējo literātu!
— Viņi visi bibliotēkā ir ļoti gaidīti gan svētkos, gan ikdienā. Savas grāmatas te ir prezentējuši vietējie literāti Aldona Cinīte, Alma Upmale, Elmārs Apse, Bernhards Mežmalis un citi. Atceramies arī jau mūžībā aizgājušos autorus, piemēram, Emīliju Prūsu un Pēteri Lusti. Drīzumā ar savu grāmatu gaidīsim arī Viju Strazdiņu.
— Jūs tikai par darbu vien. Un ko darāt atvaļinājuma laikā?
— Ziemā krāju naudu, lai vasarā varētu aizbraukt uz kādu tālu zemi. Esmu bijusi Grieķijā, Skandināvijas valstīs, Vācijā.
— Kāda ir jūsu dzīves devīze?
— “Es to varu, es to izdarīšu, es to apgūšu, un man nekas nav neiespējams!” — šos vārdus atkārtoju problēmu situācijās. Es sev pierādīju, ka varu aiziet kājām pat svētceļojumā uz Aglonu. Tur mēs bijām kopā ar meitu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ināra Osīte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada 27. februāris, Madonas rajona Varakļāni.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.
PROFESIJA: bibliogrāfe.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu pilsētas 1. bibliotēkas vadītāja.
ĢIMENE: šķīrusies. Meita Linda mācās Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas 6. klasē.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, grāmatu lasīšana, dziedāšana un dažādu pasākumu apmeklēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
