Kokneses pagastmājas priekštelpā apskatāma Mārtiņa Osīša 30 grafikas darbu izstāde.
Kokneses pagastmājas priekštelpā apskatāma Mārtiņa Osīša 30 grafikas darbu izstāde.
Mārtiņa ceļš mākslā nav bijis līdzens un taisns — ir bijis gan kāpiens uz augšu, apstāšanās un mīņāšanās uz vietas, gan paslīdēšana atpakaļ, lai atkal straujāk dotos uz priekšu.
“Tev šeit nav ko darīt!”
Savulaik Kokneses vidusskolā Mārtiņš Osītis mācījās pie mākslinieka Alda Dobenberga, pēc tam savu nākotni saistīja ar Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu. Vēlāk secināja, ka īsti nav tas, ko vēlas. Tad aizbrauca uz konsultācijām Rēzeknes mākslas vidusskolā. Tur kāds skolotājs, ieraudzījis viņa grafikas, teica: “Tev jau šeit nav ko darīt, tev jārāda savi darbi izstādēs!”. Kādu brīdi Mārtiņš mācījies arī datordizainu Daugavpilī, bet drīz vien apjautis, ka tas nav domāts viņam. Savus dzīves ceļa meklējumus viņš komentē īsi: — Es daru to, kas man šķiet interesants.
Jauns stils?
Kad jautāju Mārtiņam, kādam mākslas stilam atbilst viņa darbi, puisis paraustīja plecus un teica: “Es nezinu!”.Tā arī vienojāmies, ka viņš ir jauna mākslas stila “Es nezinu” radītājs.
Mārtiņa darbus ir grūti raksturot. Tie ir jāredz. Tajos daudz simbolikas elementu, kuri nedaudz vedina uz sirreālismu un dažiem varbūt atgādinās Salvadora Dalī darbus. Kādai izstādes apmeklētājai interesants šķita mākslinieka izvēlētais acs simbols, kurš vairākos darbos figurē saules vietā, kā arī ziedi ar cilvēku sejiņām.
Savu viedokli neuzspiež
Mārtiņš apzināti darbiem nav devis nosaukumus. Ne tikai tāpēc, ka tas būtu grūti izdarāms, bet arī tāpēc, ka nevēlas skatītājiem uztiept savu viedokli. — Tas taču nebūtu interesanti, ja es, piemēram, uzrakstītu, ka vienu vai otru grafikas darbu sauc “Zirgs”. Cilvēks ilgi stāvētu pie zīmējuma un meklētu tajā apslēpto dzīvnieku, līdz viņu varbūt arī atrastu. Tās būtu tādas kā paslēpes. Labāk lai katrs pats raisa savas domas un atrod sev būtiskāko, — tā Mārtiņš. Viņš nenoliedz, ka dažiem viņa darbi liksies galīgi nesaprotami, jo viņa dzīves filozofija kuram katram nebūs viegli uztverama.
Ir darbi, pie kuriem vienkārši jāpierod. Reiz viņš uzdāvinājis kādu grafiku mātei, bet viņai sākumā tā nav patikusi. Taču katru dienu māte tajā atrada ko jaunu, līdz tas kļuva par viņas mīļāko darbu.
Netīk publicitāte
Mārtiņš savus darbus neliek mājās pie sienas, netīksminās par tiem, parasti arī nedāvina citiem. Zīmēt viņam nozīmē gandrīz to pašu, ko elpot. Dažkārt viņš tā aizraujas, ka stundas skrien kā minūtes. Tikai ar lielām pūlēm paziņām izdevies pierunāt Mārtiņu izstādīt savas grafikas pagastmājā. Viņam netīk publicitāte. Izstādē gan redzama tikai neliela daļa zīmējumu, kas tapuši no 2002. gada līdz šodienai.
— Droši vien iznāktu vēl kādas divas trīs izstādes, — saka Mārtiņš. — Tiesa, izstādes sagatavošanai vajag arī diezgan ievērojamus līdzekļus — vajadzīgi rāmji, papīrs noformēšanai.
Iespējams, drīz daži no puiša darbiem būs redzami arī Rīgā, jo iecerēta kopīga mākslinieka Alda Dobenberga un viņa audzēkņu izstāde.
***
“Mārtiņa darbos man patīk grafikas smalkums, daudzie ietvertie simboli, kas vienmēr liek darbā atrast un saprast ko jaunu. Daudzi zīmējumi man atgādina kādus lasītus literārus darbus, bet citi it kā vizualizē manas izjūtas, piemēram, “Meitene vannā”.
***
“Dažos darbos es nekādu dziļo domu nemeklēju, man vienkārši patīk skatīties uz tiem un domāt par izjūtām, kādas ir bijušas Mārtiņam, tos radot. Dažreiz grūti savienot labo draugu Mārtiņu — vienkāršo, jauko puisi — ar Mārtiņu — mākslinieku, kurš rada tik neiedomājamus darbus.”
***
“Gribētos, lai Mārtiņa māksla vairāk izietu pasaulē, esmu pārliecināta, ka daudzi viņa darbos atrastu sev ko tuvu.”
Izstādes apmeklētāju viedokļi)
