Aiviekstes pagasta zemnieku saimniecībā “Vecapēni” šobrīd ne tikai turpina vākt dārzeņu un garšaugu ražu, bet arī aktīvi sēj. Tas nozīmē, ka izaudzēto pircējiem varēs piegādāt vēl visu rudeni.
Aiviekstes pagasta zemnieku saimniecībā “Vecapēni” šobrīd ne tikai turpina vākt dārzeņu un garšaugu ražu, bet arī aktīvi sēj. Tas nozīmē, ka izaudzēto pircējiem varēs piegādāt vēl visu rudeni.
“Vecapēnos” šobrīd saimnieko jaunā paaudze — Inga un Mārtiņš Kaugari. Viņi turpina Mārtiņa vecāku pirms 13 gadiem iesākto dārzeņu un garšaugu audzēšanu. Pēc profesijas Inga ir skolotāja, Mārtiņš — agronoms, bet apspriedušies un nolēmuši, ka pienācis laiks strādāt pašu saimniecībā.
Garšaugs kā nezāle
Rosība šajā saimniecībā sākas agrā pavasarī, kad tiek sēts, rušināts, laistīts un regulāri novākts izaudzētais. Pavisam “Vecapēniem” pieder 55 hektāri zemes, bet dārzkopībai izmanto 1,5 hektārus. Apsaimnieko vairākas siltumnīcas un atklātus laukus. Saimnieki atklāj, ka viņu saimniecībā atrodami visi garšaugi, kurus Latvijā iespējams izaudzēt, papildus arī dārzeņi un ogas.
Izrādot savu saimniecību, Inga un Mārtiņš Kaugari par katru augu var plaši pastāstīt. Vispirms viņi ved aplūkot dobes ar izdaudzināto garšaugu arugulu, kas šobrīd ir ļoti pieprasīts. To izmanto galvenokārt salātiem, bet var arī ēdienam pievienot kā garšaugu. Šobrīd lielākā daļa arugulu dobju jau novāktas, bet daļa apsētas no jauna. Līdz ziemai no tām vēl pagūs ievākt ražu.
Iecienīts ir arī dažādu šķirņu baziliks. Savukārt portulaka aug gluži kā nezāle. Šobrīd tā atkal ir cieņā, tāpēc saimnieki gluži ārā to vairs nenīdē. Savdabīga garša un forma ir Jaunzēlandes spinātiem un sinepju lapām. Šajā saimniecībā ir arī liela salātu daudzveidība – biešu, romiešu un tā dēvētie jēra salāti. Kur tad vēl timiāns, estragons, pupumētra, raudene, citronmētra un daudz kas cits!
Vislabākais — mazais izmērs
— Galvenā pircēju prasība — lai tas viss būtu pēc iespējas mazāks. Acīmredzot šādi augi ir garšīgāki, bet dārzeņi vieglāk apstrādājami. Tāpēc esam sākuši audzēt īpašu nelielu burkāniņu šķirni. Lieli burkāni nevienam nav vajadzīgi, bet tādus mazus un apaļus pieprasa kastēm, — stāsta Inga Kaugare.
Saviem klientiem “Vecapēni” piegādā arī pavisam mazus cukini, turklāt vēl ar visu ziedu galā. Restorānos ziedus pilda ar kādu masu, bet pats dārzenis ir lielisks ēdiena papildinājums. Arī patisonus šajā dārzā novāc pavisam mazus. Mārtiņš atzīst, ka šādus dārzeņus pārdot ir izdevīgi, jo tos var vairāk aizvest, arī pieprasījums lielāks.
Noderētu ķīnieši
Labi šogad ražojušas arī piparmētras. No apmēram simts kvadrātmetru liela lauciņa novākts ap 400 kilogramu smaržīgo lapu. Piparmētras vienā vietā var augt gadiem ilgi. Izmantojams ir viss augs, bet vērtīgākās ir galotnītes ar jaunajām lapiņām.
Mārtiņš stāsta, ka bijusi saruna ar firmas “Apsara” vadītājiem par piparmētru lapu piegādi. Taču tad gan jāplūc katra lapiņa atsevišķi. Un vēl labāk būtu, ja katru arī sarullētu. Ja veikalā gadās nopirkt iesaiņojumu, kurā tējas lapiņas ir glītos rullīšos, ziniet, ka to visu kaut kur tālajā Ķīnā cilvēki paveikuši ar rokām. Saimnieki spriež, ka arī “Vecapēnos” noderētu kāds ķīnietis…
Apēd skaistāko
Inga un Mārtiņš ved rādīt arī savu slaveno sparģeļu lauku. Skatos un brīnos – tie taču mums visiem zināmie asparāgi! Ir jau arī, bet šī auga dzinumi arī ir sparģeļi. Tagad šīm dobēm dots “atvaļinājums”, lai augi kārtīgi sakuplo un uzņem spēku nākamā gada ražai. No viena šāda stādījuma ražu var vākt vismaz divdesmit gadu.
Turpat blakus dobēs aug arī kliņģerītes, rudzupuķes, atraitnītes un kreses. Taču tās nav tikai daiļumam. Inga smej, ka pagaidām košumdārzam viņai nav laika. Viss, kas skaists, ir arī ēdams vai noder ēdiena dekorēšanai. Parastajām kresēm, piemēram, ir ļoti interesanta garša. Arī dārzeņus savām vajadzībām viņi audzē pavisam maz, tikai pāris tomātu stādu un kādu kartupeļu un sīpolu vagu.
Par to, kas no audzētā pašiem garšo vislabāk, saimnieki nav aizdomājušies. Ikdienas maltītei viņi ņem to, kas tobrīd patrāpās pa rokai — liek tik bļodā, un nekad nav jāsūdzas par vienveidīgiem ēdieniem. Nesen saimniecībā iestādīts upeņu, jāņogu un ķiršu dārzs. Arī šīs ogas domātas restorāniem. Garšaugus un dārzeņus jāpiegādā pēc iespējas mazākus, bet ogas visi vēlas lielas. Šogad gan ķiršu vēl nebija, bet saimnieki par to daudz nebēdā — šī dārza daļa neprasa papildu rūpes un izdevumus. Gan jau raža būs nākamgad.
Visa vasara vagā
“Vecapēnu” saražotā produkcija galvenokārt nonāk Rīgā. Lielākā daļa uzpircēju jaunajiem saimniekiem ir “mantojumā”, un to skaitā ir pazīstamā kulināra Mārtiņa Rītiņa restorāns “Vincents”, kā arī “Monta Rosa”, “Bella Italia”, “Kaļķu vārti”, “Gūtenbergs”, “Pūt, vējiņi”, “Tiramisu”, “Benjamiņš”, “Latvija” un daudzi citi izsmalcināti sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi — pavisam ap 30.
— Agrāk vajadzēja ar katalogu doties uz restorāniem un piedāvāt savu preci, bet tagad lielākā daļa jau zina, ko ražojam, un paši mūs meklē, — stāsta Inga Kaugare.
Abi smaidot atzīst — trīs reizes nedēļā Mārtiņš kļūst par šoferi tālbraucēju, bet Inga ir galvenā produkcijas sagatavotāja. Kaut arī garšaugu dobes pēc ražas novākšanas izskatās kā ar izkapti nopļautas, tas viss ir paveikts ar rokām. Lai visu svaigu nogādātu Rīgā, dažkārt vagā jābūt jau piecos no rīta. Katram pircējam ir savs atšķirīgs pasūtījums. Garšaugus viņi fasē galvenokārt 30 un 50 gramu iesaiņojumā, bet pārējo preci pēc vajadzības.
Pagaidām “Vecapēnu” produkcijas nelielu daļu var nopirkt vienīgi lielveikalā “Stockman”. Mārtiņš Kaugars atzīst, ka iecerēts apgūt arī šo jomu, bet tad vajadzīgi lielāki produkcijas apjomi, un arī piegādei jābūt nepārtrauktai. Ja vienreiz kaut kas neizdosies, nākamreiz uzpircēji vairs nevēlēsies sadarboties.
Caurums ir dabīga lieta
“Vecapēnu” jaunie saimnieki turpina strādāt ar bioloģiskām metodēm. Tā ir viņu pārliecība un iesāktā tradīcija, lai gan pircējam esot vienalga, kā garšaugs vai dārzenis audzis – galvenais, lai ir laba kvalitāte. Turklāt Latvijā audzētais vienmēr būs svaigāks nekā no ārzemēm ievestais.
— Strādājot ar bioloģiskām metodēm, jāievēro, ka raža nav pasargāta no kaitēkļiem. Mēnesi kukaiņi var nerādīties, bet tad vienā dienā noēst augus visā dobē. Tad nekas cits neatliek, kā sēt no jauna un lūgt kukainīti tā vairs nedarīt. Dažkārt kādā restorānā man jautā, kāpēc tam ziedam vai dārzenim ir caurums? Kā tas var nebūt dabīgi audzētā produktā? — skaidro Mārtiņš.
Arī šie lauksaimnieki nav pasargāti no dabas untumiem. Šovasar viņu saimniecību glāba ierīkotais dziļurbums un ūdens caurules laistīšanai.
Tuvinās Īrijas algām
Pagaidām dārzeņu piegādē ar Holandi viņi nevarot sacensties, tāpēc ziemā “Vecapēnos” rosība aprimst. Inga teic, ka tad viņi atkal kļūstot par rīdziniekiem. Tomēr darbu nepārtrauc, un viņi vairāk pievēršas diedzēto sēklu un graudu sagatavošanai. Arī šī produkcija nonāk restorānos, bāros un lielveikalos.
Inga un Mārtiņš atzīst, ka domā par saimniecības attīstību, jo savu nišu tirgū viņu saražotā produkcija ir ieņēmusi.
— Jau šobrīd mums talkā nāk palīgi, bet atrast laukos strādniekus ir arvien grūtāk. Vēlamies, lai cilvēki pie mums nemainītos, un to var panākt vienīgi ar labiem darba apstākļiem un samaksu. Nekur jau mēs nepaliksim, un arī tepat Latvijā pēc pāris gadiem vajadzēs maksāt algas kā Īrijā, tam pamazām arī tuvojamies, — uzskata Mārtiņš Kaugars.
Inga piebilst, ka noteikti gribētu “Vecapēnos” vairāk būt arī ziemā, bet pagaidām nav tādu iespēju. Tāpēc viņi domājot par jaunas dzīvojamās mājas celtniecību. Cik labvēlīga cilvēkam ir lauku vide, jaunā sieviete sapratusi, kad ģimenē piedzimis dēls Kārlis. Tas nav tas pats, kas no Rīgas dzīvokļa iziet pastaigāties pilsētas parkā. Savos “Vecapēnos” viņi jūtas vislabāk.
