Man Dievs ir atvēlējis laika maz…
Man Dievs ir atvēlējis laika maz,
Drīz skars to nāves sievas izkapts ass,
Un tādēļ glāzi paceļu par dzīvi šo,
Līdz mielēm tā ir šodien jātukšo.
Mans Kungs, es grēkojusi esmu, grēkoju,
Un mīlējusi daudz, es mīlēju,
Sev citu laimi neatvēlēju,
Tik to, ko tu no sirds man vēlēji.
Kungs, laika skrējiens straujš, bet mūžs ir īss,
Drīz zemes vēzīt”s matos ligzdu vīs,
Un tomēr, lai kā bijis, glāzi ceļu es
Par dzīvi, kura mieles līdzi nes.
Cik maz, cik maz mums tomēr atvēlēts,
Kad noiets ceļš, tad tikai cilvēks redz,
Ko darījis, kas jādara, kas ir…
Vēl laika upe divus krastus šķir.
Un tādēļ glāzi paceļu par dzīvi šo,
Tā man līdz galam vēl ir jātukšo.
***
Ko vēlēt tev?
Viss it kā bijis —
Gan mīlestība,
Prieks un naids,
Un ziedu lietus
Ceļā lijis,
It viss, it viss
Tev jau ir bijis.
Bet es tev vēlu —
Veselību
Un Dieva dotu
Saules zibu,
Lai līdzās pati
Laima iet
Un lakstīgalas
Ceļā dzied!
Lai pamats drošs,
Lai zvaigznes mirdz,
To visu vēlu es
No sirds.
