Aizvadītajā nedēļā pamazām sāku atvadīties no vasaras, jo tuvojas 1. septembris.
Aizvadītajā nedēļā pamazām sāku atvadīties no vasaras, jo tuvojas 1. septembris. Laiku lielākoties pavadīju skolā, kārtoju klasi un domāju par jaunā mācību gada sākumu. Skolas laiku gaidu mazliet ar skumjām, jo sākšu audzināt apvienoto 1. un 3. klasi Zalves pamatskolā, atvadījos no saviem iepriekšējiem skolēniem, kuriem audzinātāja biju pēdējos četrus gadus.
Augusta beigās, kas šogad ir arī priekšvēlēšanu laiks, mediji ļoti lielu uzmanību pievērš skolotāju algām, skolu dzīvei un skolēniem. Skolotāju algu palielinājums par piecdesmit latiem sabiedrībā lielākoties izraisa nosodījumu. Īpaši laukos cilvēki uzskata, ka skolotājs ar savu algu ir gluži vai miljonārs. Tomēr daudzās iestādēs darbiniekiem studijas apmaksā, bet skolotāji par mācībām galvenokārt maksā paši. Mācoties augstskolā, aptaujāju savus grupas biedrus — visi par studijām maksāja no savas kabatas.
Šobrīd, kad valstī vienu pēc otras slēdz mazās lauku skolas, domāju par to, kas nākotnē sagaida Zalves pamatskolu. Salīdzinot necilās mazās lauku skolas, kur klasēs ir daži skolēni, ar Rīgas prestižajām privātskolām, kur mācību maksa skaitāma simtos latu, ir būtiska atšķirība. Arī mūsu skolā klasēs ir daži skolēni, un skolotājs strādā individuāli, taču tas skolēnam ir bez maksas. Un mācību kvalitāte nav sliktāka.
Skolā grūti strādāt arī tāpēc, ka mūsu valstī nemitīgi kaut kas mainās. Un ne jau uz labu. Pirms pāris gadiem pieņēma likumu, ka skolotājiem jābūt profesionāļiem, nedrīkst mācīt nevienu priekšmetu, ja attiecīgajā specialitātē nav diploma. Tagad atkal viss ir otrādi — skolās katastrofāli trūkst skolotāju. Dzirdēju ziņās informāciju, ka, iespējams, drīz par skolotāju varēs kļūt ikviens un speciālu izglītību nevajadzēs. Tas ir absurds! Vai šobrīd domā par to, ka cietīs bērni? Uzskatu, ka var būt cilvēki ar vairākām augstākajām izglītībām, taču tajā pašā laikā viņi ir nekam nederīgi skolotāji. Par skolotāju nevar strādāt kurš katrs. Saņemot adekvātu atalgojumu par savu darbu, skolotāji varētu strādāt ar lielāku prieku, atdevi un gandarījumu.
Domāju, cilvēki neizprot, ka skolotājam darbdiena nebeidzas, aizverot klases durvis un apņemoties mājās par darbu nedomāt. Skolotāja profesija ir viena no tām, kur darbā jābūt visu diennakti. Laukos skolotājs bieži bērniem ir kā māte un tēvs. Pēdējo gadu laikā, kopš strādāju arī ar piecus sešus gadus veciem sagatavošanas grupas bērniem, redzu, ka viņi lielākoties aug savā vaļā. Gatavojoties skolas gaitu sākšanai, bērniem jāmāca pareizi turēt pildspalvu un rīkoties ar šķērēm. Tās ir lietas, kas bērnam mājās nav iemācītas, un viņi dažkārt atnāk uz skolu nesagatavoti, kā baltas lapas. Aplams ir uzskats, ka skolā visu iemācīs, tāpēc mājās ar bērnu nav jāstrādā. Skolā bērna uztveri var mainīt apmēram par 25 procentiem, taču pārējais ir ģimenē, mājās apgūtais. Skumji, ka daudzi vecāki nesaprot: bērnam nepietiek tikai ar to, ka viņš ir pabarots un apgērbts. Jābūt arī emocionālajai saiknei. Un bieži tie ir skolotāji, kuriem bērni “pieķeras”. Piedotu tiem vecākiem, kuri aizņemti darbā, dara visu iespējamo, lai vismaz materiāli bērnam nekā netrūkst, taču patiesība ir skarba. Vecākiem nav darba, nav naudas un arī ar bērniem nav laika strādāt. Rezultātā nav nekā, tikai žēlabas, ka citiem klājas labāk.
Pagājušajā nedēļā, atzīmējot Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas piecpadsmito gadadienu, daudz domāju par pagājušajiem gadiem. Deviņdesmitajos gados aktīvi piedalījos Tautas frontes rīkotajos pasākumos, tā tautas kopības sajūta vēl tagad palikusi atmiņā. Autobusos braucām uz Rīgu un piedalījāmies visos pasākumos. Neatceros, kurš no braucieniem tas bija, kad ceļā uz Rīgu virs autobusa pār mūsu galvām laidās “kukuruzņiki”. Tas bija baisi, un tikai tad aptvēru, ka ar mums neviens nejoko. Piecpadsmit gadu laikā daudz kas mainījies. Visvairāk — cilvēki. Domāju, toreiz mēs visi bijām gatavi cīnīties kopā, viens par otru, taču šobrīd sabiedrība ir sašķēlusies, un katrs domā tikai par savu, ne Latvijas, labklājību. Un nevajag meklēt vainīgos tur, kur viņu nav. Mēs no sirds ticējām labākiem laikiem. Daudz kas nav piepildījies.
Par bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina pagājušās nedēļas vizīti Latvijā man ir divējāda attieksme. No visiem Krievijas prezidentiem man Borisa Jeļcina darba un vadības stils simpatizēja visvairāk. Arī fakts, ka viņš bija pirmais, kurš Padomju Savienības sabrukšanas laikā atzina Latvijas neatkarību. Tomēr, manuprāt, no Latvijas puses Triju zvaigžņu ordeņa pasniegšana bija mazliet pārspīlēta, jo Latvijas valsts augstāko apbalvojumu Jeļcinam vajadzēja pieņemt jau iepriekš. Protams, mēs nezinām visu, kas norisinās Krievijas politikā, tāpēc, iespējams, tobrīd viņš to vienkārši nedrīkstēja darīt. Priecājos par to, ka Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecībās ir arī pozitīvi pavērsieni.
Pagājušajā nedēļā notika vairākas traģiskas autoavārijas, nogāzās arī lidmašīnas un bojā gāja simtiem cilvēku. Dzirdot ziņas par šādām traģēdijām, domāju tikai par to, cik esam neaizsargāti. Arī dabas katastrofas nevaram ietekmēt. Tāpat esam kļuvuši atkarīgi no nepastāvīgajiem laika apstākļiem — tās ir lietas, ko cilvēks nespēj mainīt. Jāsamierinās ar notiekošo, bet jāmaina tas, ko var mainīt. Piemēram, lauku pagastu sabiedriskā un kultūras dzīve. Apmeklējot teātra izrādi vai koncertu, pat vasarā cilvēki piepilda tikai dažas rindas. Kā lai izskauž kūtrumu un slinkumu sarīkojumu vismaz apmeklēt, ja ne piedalīties? Nav taisnība, ka laukos nekas nenotiek! Notiek! Tikai jāsāk piedalīties, un es kā skolotāja apmeklēju daudzus pasākumus arī tādēļ, lai ieinteresētu savus skolēnus. Tikai ar savu pozitīvo piemēru bērnus var aizraut kaut ko darīt, piedalīties.
Gaidot 1. septembri, visiem vecākiem novēlu saprast to, ka uz skolu dodas pats dārgākais, kas viņiem pieder. Kaut visi vecāki būtu tik gudri un mīloši, lai saprastu — skola ir skola, bet galvenais ir ģimene.
