“Par bērnunamu un saviem bērniem esmu gatava stāstīt no rīta līdz vakaram, bet par sevi nemēdzu runāt,” bilst koknesiete Aija Svētiņa.
“Par bērnunamu un saviem bērniem esmu gatava stāstīt no rīta līdz vakaram, bet par sevi nemēdzu runāt,” bilst koknesiete Aija Svētiņa. Vēlāk saprotu, ka viņai “savi bērni” nozīmē ne vien trīs patiešām savējos, bet arī visus tos, kuriem mājas ir “Dzeguzītē”. Runājot Aijas kundzei reizēm birst asaras, un viņa atzīst, ka bērni ne velti viņu dēvē par “mammu — bosu”. Kāda gan ir direktore, kura spēj būt kā māte tik lielai saimei?
Vienīgais sapnis
— Kā jūs nokļuvāt Koknesē?
— Rīgas pedagoģijas skolā mācījos kā Mičurina kolhoza stipendiāte. Šis kolhozs bija Dvietē netālu no Ilūkstes. Kolhozā plānoja būvēt bērnudārzu, un man pēc skolas beigšanas tajā vajadzētu strādāt. Diemžēl bērnudārzu neuzcēla, un es sāku strādāt Dvietes skolā par sākumskolas klašu skolotāju, paralēli studēju Liepājā. Drīz man piedāvāja vadīt bērnudārzu Bebrenē, tolaik man bija mazliet pāri divdesmit. Uz darbu katru dienu no savas dzimtās vietas kopā ar bērnudārza audzēkņiem braucām ar autobusu. 1977. gadā apprecējos. Vīra brālis bija pārcēlies uz Koknesi un vilināja mūs tuvāk sev. Tolaik Koknesē sāka būvēt jaunas Līvānu tipa mājas, mums bija iespēja pie tādas tikt, un arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc izlēmām mainīt dzīvesvietu. Turklāt Koknesē man piedāvāja darbu turpat pie mājām, bērnudārzā. 1985. gadā sāku šo iestādi vadīt.
— Kāpēc jūs izvēlējāties ar bērniem saistītu profesiju?
— Lai gan manā ģimenē nav neviena skolotāja, es kopš skolas gadiem sapņoju par tādu kļūt. Cita sapņa man pat nebija. Jau maza būdama, sasēdināju uz dīvāna savas lelles un mācīju, tā ka profesijas izvēle bija apzināta.
Mājas “dzeguzēniem”
— Bērnunamu “Dzeguzīte” vadāt kopš tā dibināšanas dienas?
— Jā, kopš 1992. gada 1. jūlija. Bērnunamu izveidoja, jo katram rajonam bija jārūpējas par mazuļiem, kuri palikuši bez vecākiem. Sākumā bērnunams bija Koknesē, tad audzēkņu skaits pieauga, un mājvietu vasarās vajadzēja arī tiem, kuri mācās internātskolās. Kokneses bērnudārza ēka vairs neatbilda prasībām, tāpēc namu pārvietoja uz Iršiem.
— Kas jūsu darbā šajos 14 gados ir mainījies?
— Kaut kas mainās katru dienu, bet pārmaiņas noteikti bijušas tieši bērnu labā. Pilnīgota likumdošana, lai bērni varētu ātrāk atrast jaunu ģimeni. Vairs nevar būt kā deviņdesmitajos gados, kad bērnu ievietoja sociālās aprūpes iestādē un vecāki viņu aizmirsa. Diemžēl arī tagad tikai dažiem no bērnunamā nonākušajiem bērniem ir tādi vecāki, kuri vēlas, lai bērni atkal atgriežas mājās, lielākajai daļai nemitīgi jāatgādina, ka viņiem vispār ir bērni. Un diemžēl pieredze rāda, ka stumdāmo un grūstāmo vecāku bērni bieži atgriežas bērnunamā.
Skumja kļūda
— Kā jūtaties, šādā iestādē strādājot?
— Sākumā man visus bērnunama audzēkņus gribējās ņemt līdzi uz mājām. Šajā ziņā mani “izārstēja” kāds ļoti skumjš gadījums. Koknesē mana meita atnāca līdzi uz darbu, kur iepazinās ar kādu sava vecuma meiteni, un abas sadraudzējās. Kad meita lūdza, vai draudzene sestdienu un svētdienu var pavadīt pie mums, es atļāvu. Pirmdien viņu atpakaļ nevarēju aizvest, jo meitenes bija saradušas, un meita lūdza, lai draudzene paliek vēl. Tā mazā pie mums nodzīvoja visu vasaru. Augustā pēc meitenes brauca no Madonas rajona. Kad vedu viņu atpakaļ uz bērnunamu, meitene ieķērās žoga vārtos un negribēja iet iekšā. Asaras bira mums abām, tas bija ļoti smagi, un es sapratu, ka esmu izdarījusi lielu kļūdu. Biju paņēmusi savai meitai rotaļu draudzeni un nepadomāju, ka viņa pieradīs pie ģimenes. Nolēmu tā nekad vairs nedarīt un arī saviem darbiniekiem to aizliedzu, jo bērns nav rotaļlieta, kuru var paņemt uz pāris dienām. Kopā ar darbiniekiem izlēmām, ka aicināsim ciemos visu grupiņu. Protams, tagad viss ir mainījies, un bērnunama bērniem ir tā sauktās vasaras ģimenes, audžuģimenes.
— Arī bērni to saprot?
— Diezin vai. Tagad bērni pie mums nonāk agresīvāk noskaņoti, viņi ir dusmīgi, jo nevar būt savās ģimenēs. Es ļoti labi zinu, ka viņi savām ģimenēm lielākoties nav vajadzīgi, bet bērni vēl cer un gaida. Lielie gan to apzinās un saka: “Mēs kā kucēni nevienam neesam vajadzīgi.” Saprotu, ka tieši tāpēc viņiem ir uzvedības problēmas. Mēs ļoti daudz ar viņiem runājam, bet tas iedarbojas tikai tajā brīdī, aiz durvīm bērns atkal domā savādāk. Kad celtnieks uzceļ māju, viņš redz sava darba augļus, mēs tos uzreiz neredzam. Man ir ļoti liels prieks, ja redzu, ka no teiktā kaut kas tomēr aizķēries. Pēc gadiem kādreizējais audzēknis atbrauc uz bērnunamu ar torti un ziediem un saka: “Jums bija taisnība!”. Tātad nav velti ziedots laiks, ko esam atņēmuši savām ģimenēm.
— Vai jūsu ģimene to izjuta?
— Jaunākā meita pat reizēm pārmeta, ka es vairāk esmu bērnunamā nekā mājās, pietiktu, ja es darbā būtu astoņas stundas, un viss. Es viņai stāstīju, ka bērnunama bērniem taču neviena nav, man viņiem jāpalīdz. Sandra šovasar pati pastrādāja bērnunamā un saprata, ka te citādi nemaz nevar. Viņa atzina: lai gan te ir ļoti grūti, katru dienu atkal gribas iet uz darbu.
Misija ar asarām
— Ko jums nozīmē šis darbs?
— Ļoti daudz, un to man ir pārmetuši arī citi. Pagājušajā gadā pie mums bija sociālā darba eksperte no Vācijas. Viņa teica, ka man vairāk jānorobežojas no darba problēmām, jo, šādi strādājot, es drīz dabūšu infarktu. Es nemāku būt tikai direktore, ne velti bērni mani iesaukuši “mamma — boss”. Izjūtu ļoti lielu atbildību un jūtos vainīga, ja kaut kas neizdodas. Un biežāk neizdodas lietās, kas saistītas ar lielo bērnu audzināšanu. Taču šis darbs man ļoti, ļoti patīk, un es apzinos, ka tā varbūt ir mana misija. Arī saviem darbiniekiem esmu teikusi, ka darbam jābūt pirmajā vietā. Protams, man ir grūti to teikt, jo katram cilvēkam vissvarīgākā ir sava ģimene, bet man gribētos, lai ikviens saprastu arī šos bērnus.
— Neesmu jūs nekad redzējusi nesavaldīgu. Vai tādi brīži tomēr ir?
— Reti, jo vajag ļoti daudz, lai mani nokaitinātu. Piemēram, mani spēj izsist no līdzsvara kāds no bērnu vecākiem. Gadās, vecāki par savu bērnu nav likušies zinis daudzus gadus, tad atbrauc un kaut ko pārmet, piemēram, kāpēc bērnam ir salāpītas zeķbikses. Tad nespēju savaldīties un, kaut nedrīkstu tā darīt, saku: “Pirms vairākiem gadiem viņu atveda pliku, palagā satītu, un jūs tas neuztrauca.” Ar darbiniekiem un bērniem cenšos būt savaldīga, nedrīkstu “iziet no rāmjiem”, kaut varbūt iekšā viss vārās. Ar bļaušanu var panākt mazāk nekā ar labu. Kad ir sāpīgi, vieglāk ir aiztaisīt kabineta durvis un paraudāt. Lai gan pleci man ir diezgan plati, brīžos, kad saņem to, ko neesi pelnījis, bez asarām nevar iztikt. Līdz mājām no darba man ir 25 kilometrus garš ceļš automašīnā, kad varu ļaut vaļu emocijām.
Kad pedagoģija neder
— Kā jūs audzinājāt savus bērnus?
— Kad mēģinu par kaut ko pārliecināt savu dēlu, viņš iebilst: tu man savu pedagoģiju nestāsti, tās ir padomju laika audzināšanas metodes. Tad es ļauju viņam izmantot savas metodes un pašam pārliecināties, kam taisnība. Jāatzīst, man ir ļoti labi bērni. Viņi ir izauguši patstāvīgi, jo no mazotnes pašiem ar visu bija jātiek galā. Viņi vienkārši zināja, ka mājās būšu vēlu. Senāk arī vīrs pārmeta, ka viņam nav pagatavotas vakariņas, taču tagad jau tā “izaudzis”, ka pats man sagatavo vakariņas.
— Kādā ģimenē pati esat augusi?
— Arī mani vecāki bija ļoti aizņemti, un mēs ar četrus gadus jaunāko brāli augām paši. Māte bija zootehniķe, tēvs — piensaimnieks, un viņi bieži bija darbā. Mums dzīvoklis bija pienotavas ēkā, un reizēm brālis pēkšņi pazuda, bet mēs nezinājām, ar kuru pienavedēju viņš šoreiz aizbraucis. Vakarā, kad automašīnas atgriezās pienotavā, arī brālis pārradās. Ļoti labi atceros, kā brāli garā striķī sēja pie staba, lai viņš nekur neaizklīstu. Ap vidukli viņam bija aukla, kas mugurpusē sasieta lielā mezglā. Tā viņš savā valstībā starp rotaļlietām un smilšukasti aizvadīja dienu. Es bērnībā biju laba un paklausīga meitene. Skolas gados visur biju priekšgalā, biju pionieru un komjauniešu vadītāja. Mācoties 4. klasē, iestājos mūzikas skolā un desmit kilometru ar autobusu braucu uz mūzikas skolu, stiepjot līdzi smago akordeonu. Tagad kādu laiku tam neesmu pieskārusies, domāju spēlētprasmi vajadzēs atdzīvināt, darbojoties kopā ar mazbērniem.
Dvīņi uzlādē
— Kā jūs atpūšaties?
— Pēdējā laikā mēģinu izbrīvēt vismaz nedēļas nogales. Agrāk man darbs bija arī sestdienās vai svētdienās. Tagad brīvdienas man vajadzīgas arī tāpēc, ka gribu būt kopā ar saviem mazbērniem, kuriem decembrī būs četri gadi. Piektdien viņi piezvana: “Oma vai opap, brauciet pakaļ!”. Un mēs “lidojam”. Es nevaru izstāstīt to prieku, pozitīvās emocijas, ko dod mazbērni. Sākumā man bija ļoti grūti pieņemt vecmāmiņas statusu un apjaust, ka viens posms dzīvē pagājis. Taču kādu laimi sniedz mazi bērni! Es bieži domāju — kā tādus mazus var atstāt, pamest brīdī, kad viņiem tik ļoti vajadzīgs tētis un mamma. Kopā ar mazbērniem pavadītie brīži man kompensē to, ko es varbūt neapzinājos, kad mani bērni bija mazi. Darbdienās es no sevis vairāk atdodu, taču abi šie mazie cilvēciņi mani atkal uzlādē visai nākamajai nedēļai.
— Kad vēl nedomājat par darbu?
— Ceļojumos. Lielākā daļa iespēju būt ārpus Latvijas gan saistītas ar darbu, esmu braukusi gan pieredzes apmaiņā, gan ekskursijās kopā ar bērnunama audzēkņiem, bet tas ir savādāk, jo esam citā vidē. Mana stihija ir ūdens, ja gadās būt jūras tuvumā, allaž apstājos, tā mani relaksē. Mācoties Liepājā, jūras krastā pēc vētras lasījām dzintaru, arī studiju gados Rīgā bieži braucu uz jūrmalu.
— Jums ir kāds nepiepildīts sapnis?
— It kā viss man ir. Lielākais sapnis laikam ir kopā ar ģimeni aizbraukt kādā ārzemju ceļojumā. To parasti nākas atlikt viena vai otra aizņemtības, naudas trūkuma dēļ. Piemēram, gribētu, lai manējie redzētu Norvēģiju, jo šī zeme vienaldzīgu neatstāj nevienu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aija Svētiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1956. gada 8. novembris, Ilūkste Daugavpils rajonā.
IZGLĪTĪBA: maģistre — sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība” apguvusi sociālo pedagoģiju, pirms tam beigusi Daugavpils Universitātes pedagoģijas maģistratūru un Liepājas Pedagoģijas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” direktore.
ĢIMENE: vīrs Pēteris — autovadītājs, trīs bērni: Inita (28), Armands (27), Sandra (19), divi mazbērni — dvīņi Annija un Verners.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, līnijdejas, mūzika, ļoti patīk vadīt auto.
