Baltas pustukšas vārpas, lūstoši neattīstīti stiebri — tādas ir galvenās graudaugu sakņu puvju pazīmes.
Baltas pustukšas vārpas, lūstoši neattīstīti stiebri — tādas ir galvenās graudaugu sakņu puvju pazīmes. Sakņu un stublāju pamatnes puves dažādā attīstībā novēro visos sējumos. Slimību rezultātā samazinās graudaugu raža. Ar sakņu puvēm slimos, novājinātos augus bieži vien vēlāk inficē citas slimības.
Melnais pelējums vienmēr novērojams novājinātiem augiem, kas ir inficēti ar sakņu un sakņu kakla puvi, kā arī uz augu plankumiem, kas radušies citu slimību vai bojājumu rezultātā. Šādu ar melno pelējumu inficēto vārpu vairāk bija sējumos, kur bija sēta nekodināta sēkla un kur kvieši tika sēti pēc kviešiem. Melnais pelējums ir ļoti plaši specializēts patogēns, kas inficē visas labības, savvaļas graudzāles un daudzus augus no citām dzimtām. Melnais pelējums izplatās ar konīdijām, tā attīstību veicina mitrs laiks. Šo slimību var pazīt pēc melna sodrējuma uz vārpām. Slimība skar grauda ārpusi un var inficēt visus augus sējumā. Uzskata, ka šī slimība nav ekonomiski nozīmīga.
Melnplaukas ierobežošanā galvenā ir sēklas kodināšana. Melnplaukas sporas pārvietojas ar vēju, tāpēc rudenī ar slimības ierosinātāju slimus graudus var iekult arī no it kā vesela lauka. Putošās melnplaukas ierosinātājs ir grauda iekšējos audos, bet cietās melnplaukas ierosinātājas sporas — uz grauda virsmas.
Šovasar Latvijā pirmo reizi konstatēta pundurainā melnplauka, kas inficē galvenokārt ziemas kviešus, retāk — ziemas miežus un rudzus, kā arī savvaļas un kultivētās graudzāles. Vasaras kvieši neinficējas. Pazīmes līdzīgas kā kviešu cietajai melnplaukai — vārpas vairāk atvērušās, izskatās “izspūrušas”, graudu vietā vārpās — sporu maisiņi, kas pārklāti ar graudapvalku, kuļot nepatīkami ož (atgādina bojātu siļķu smaku). Ievērojami zemāks augums — inficētie augi sasniedz tikai ceturto daļu, pusi no vesela auga garuma, novēro arī pastiprinātu cerošanu.
Vārpās graudu attīstību var kavēt vārpu plēkšņu plankumainība. Uz graudu plēksnēm redzami sākumā blāvi, sarkanbrūni plankumi. Slimības rezultātā cieš graudu kvalitāte — samazinās lipekļa saturs. Visbīstamākā tā ir kviešiem, mazāk — miežiem, rudziem.
Visus graudaugus var inficēt arī vārpu fuzarioze. Slimība īpaši bīstama kviešiem. Slimības rezultātā uz vārpām izveidojas oranži sārts aplikums, ierosinātāja sēne izdala indīgas vielas, kuru dēļ inficētie graudi nav lietojami cilvēku un mājlopu ēdināšanai.
Šo slimību ierosinātāji saglabājas galvenokārt augu atliekās, arī sēklās. Tāpēc, lai ierobežotu to izplatību, nepieciešams sēklas materiālu kodināt. Sējot nekodinātu sēklu, sakņu puves var parādīties jau dīgstu stadijā. Sagatavojot laukus ziemāju sējai, svarīgi, lai augu atliekas būtu pilnīgi apartas, lai kopā ar organisko mēslojumu tās drīzāk sadalītos. Tāpat kā citas, arī vārpu slimības postošākas ir laukos, kur neievēro augu maiņu. Svarīgi izvēlēties pareizo kodni un veikt kvalitatīvu sēklas materiāla kodināšanu.
