Iršu pagasta “Rūķīšu” sēta ir īsta puķu un krāsu valstība — dobēs kuplo dažādu šķirņu puķes, tomēr īpaša vieta te ierādīta lilijām.
Iršu pagasta “Rūķīšu” sēta ir īsta puķu un krāsu valstība — dobēs kuplo dažādu šķirņu puķes, tomēr īpaša vieta te ierādīta lilijām. Nebūtu jau nekas īpašs, jo lauku mājās ir daudz skaistu puķudārzu, ja vien te dobju saimnieks nebūtu divdesmit divus gadus jauns puisis Edgars Bite.
Viens vienīgs liliju lauks
Pēc pamatskolas beigšanas Edgars aizgāja mācīties uz Cēsīm, jo vēlējās kļūt par galdnieku. Arī tagad šo to ģimenes vajadzībām reizēm uzmeistaro un nopin kādu grozu no klūdziņām. Tikai reti, jo, kā pats saka: “Tagad pilna galva ar puķēm!”. Puisis rudenī turpinās studēt Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai kļūtu par agronomu. “Man nepatīk vārds “agronoms”, es visiem stāstu, ka būšu dārznieks,” smej Edgars. Studijas aizņem daudz laika, tāpēc puisis katru nedēļas nogali gaida ar nepacietību, lai varētu braukt uz Iršiem un “krāmēties” ar puķēm. Tomēr arī garajiem ziemas vakariem ir savas priekšrocības, jo tad atliek vairāk laika lasīšanai un sapņošanai par lilijām. “Neesmu no tiem, kuri var daudzas stundas pavadīt, sēžot pie datora vai skatoties televīziju. Man patīk strādāt ārā, nodarbojos arī ar biškopību, tas, protams, aizņem laiku. Esmu jau ieplānojis, kur nākamgad būs mans liliju lauks,” stāsta Edgars, norādot uz zaļojošu pļavu ceļa otrā pusē.
“Nevaru nogriezt!”
Puisis stāsta, ka neatceras noteiktu brīdi, kad radusies interese audzēt tieši lilijas: “Puķes man vienmēr patikušas, sākumā audzēju dālijas, taču tas ir daudz grūtāk. Īpaši rudenī, kad gaisa temperatūra ir svārstīga un sākas salnas, katru dienu jābūt klāt un jāraugās, lai puķes nenosalst. Tā kā pa nedēļas vidu esmu Jelgavā, tas ir sarežģīti. Audzēt lilijas mani pamazām ieinteresēja skolotājs Ēvalds Druvietis, kurš pats nodarbojās ar liliju audzēšanu un selekcionēšanu. No viņa dabūju pirmos liliju sīpolus un ieguvu daudz padomu, kas noder, audzējot lilijas. Pagājušajā gadā satikos ar liliju audzētāju Jāni Vasarieti un pēc tam atskārtu, ka man radusies liela interese ar to nodarboties pašam. Man patīk tieši izzinošais un radošais process, nākotnē gribu izveidot pats savas liliju šķirnes. Nekādā gadījumā nedomāju audzēt lilijas griezto ziedu iegūšanai. Nespēju tās dārzā nogriezt, jo tad man liekas, ka manis audzētās puķes mirst,” atklāj Edgars. Iebilstu, jo, piedaloties dažādās izstādēs, puķes tomēr jānogriež. “Tad nekas cits neatliek, kā griezt, bet ikdienā gan priecājos par ziediem dobē,” spriež puisis.
Māte lai kaplē taciņas
Edgara mātes Anitas kāpostu un kartupeļu vagas piemājas dārzā šogad pirmo reizi pārvērtušās liliju dobēs. Sākumā mamma esot iebildusi apmēram tā: “Nu, nu, paskatīsimies, ko tu tur izaudzēsi!”. Tagad, kad viena pie otras ciešās glītās rindās saaugušas un zied krāšņas lilijas, mājinieki Edgara darbošanos uztver nopietni un atbalsta. Jautāju, vai puisim dārza darbos palīdz arī tēvs Kārlis un brālis Modris. “Nē, tā nav,” apmulsis stāsta puisis, “es savās dobēs saimniekoju viens pats vai kopā ar skolotāju Ēvaldu Druvieti. Neuzticu mammai lilijas pat ravēt, jo viņa taču nezina, kurš zieds ir apputeksnēts un kuru nedrīkst aiztikt. Skolotājs, šķiet, pat prot uzminēt manas domas. Reiz jau biju izdomājis, kā vislabāk varētu iekārtot puķudobi. Viņš atbrauca un izstāstīja, kā puķes pareizāk jāizvieto, un man tobrīd likās, ka viņš nolasa manas domas.” Sarunas laikā Edgars smaidot gan atzina, ka taciņu kaplēšanu starp liliju dobēm mammai varot droši uzticēt, bet pārējo gan darot viņš pats.
Fotosesija dārzā
Lilijas vasarā “piedalās” arī fotosesijā, kuru Edgars uztic brālim. Tad tiek fotografēti skaistākie ziedi un pierakstīti šķirņu nosaukumi, lai “būtu skaidrība”. Augustā lielākā daļa liliju šķirņu jau noziedējušas, un tas liecina, ka lielie darbi īstam liliju audzētājam drīz tikai sāksies. Jāsavāc sēkliņas, jāpārstāda liliju sīpoli un jāpavairo vajadzīgās šķirnes. Šobrīd Edgaram ir trīs paša audzēti liliju hibrīdi, no kuriem varētu izveidoties laba šķirne, to gan varēs uzzināt tikai pēc diviem trijiem gadiem. “Pagaidām darbojos “uz labu laimi” — kā paveiksies, cik neparasta būs izdevusies krāsu spēle. Nepārtraukti pētu un lasu grāmatās, kas jādara, lai sasniegtu labākus rezultātus. Apzinos, ka esmu tikai pašā sākumā, un ticu, ka viss vēl priekšā,” stāsta Edgars. Savukārt pavasaris “Rūķīšos” esot vissaspringtākais gadalaiks, jo tad podiņi ar liliju sīpoliem aizņem visas palodzes, galdus un pārējās vietas, kur vien tos var novietot. “Drīz laikam sīpolus atradīšu tavā gultā,” reiz Edgaram teikusi māte. “Bet ko lai es daru, ja man lilijas tik ļoti patīk?” atteic puisis.
