Iepriekšējā nedēļa beidzās un šī, var teikt, sākās ar pīļu medību atklāšanu.
Iepriekšējā nedēļa beidzās un šī, var teikt, sākās ar pīļu medību atklāšanu. Vīrs ir mednieks, un ik gadu šajā dienā pie mums brauc viņa draugi. Medības gan man nešķiet tā patīkamākā izklaide, kurā var doties ar bērniem, taču šī aktivitāte ir interesanta. Tās ir vienīgās medības, uz kurām ņem līdzi sievu un bērnus. Jūtama tāda seno latviešu gaisotne — sievas kurina uguni, klāj galdu, un vīri iet pēc medījuma.
Lai gan neesam ļoti ticīgi cilvēki, taču svarīgākais notikums Latvijā pagājušajā nedēļā noteikti bija Aglonā — Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki. Svētceļojumā uz turieni devās pāris tūkstošu cilvēku, bet mani visvairāk pārsteidz, ka viņu vidējais vecums ir 20 gadu.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis atzinis, ka Aglonā juties kā Dziesmu svētkos. Tādai sajūtai jau nevajag daudz. Atceros, kad šovasar Seces baznīcā apmeklēju garīgās mūzikas koncertu, jutos neaprakstāmi. Aglonā tieši svētku dienā nekad neesmu bijusi. Varbūt tas ir muļķīgi, taču ziņas par terorisma draudiem un citām briesmām ir viens no iemesliem, kāpēc izvairos ar bērniem piedalīties lielos pasākumos, kur ir milzīgi daudz cilvēku.
Saistībā ar svētkiem Aglonā lasīju, ka šoreiz tur bijis nepieredzēti daudz politiķu. Priekšvēlēšanu laikā politiķi vairāk grib iet cilvēkos, izrādīties, tad visi sāk atcerēties tautu. Es tam nepievēršu lielu uzmanību, neticu ne aģitācijai, ne reklāmai. No otras puses, lai cik labs būtu cilvēks, tikko viņš vēlas iesaistīties politikā, citi sāk meklēt viņa sliktos darbus, “plankumus” un negācijas viņa dzīvē. Bet varbūt cilvēks patiešām ir izdomājis, ka viņš varētu kaut ko darīt, lai gan izklausās skaļi teikts, tautas, sava pagasta labā. Kamēr viņš kaplē savu kartupeļu tīrumu, citi novērtē, ka viņš varbūt ir labs savā darbā, bet, tiklīdz grib līst politikā, ar to vien nepietiek. Būtībā jau pareizi — ja gribi vadīt un lemt, tev jābūt augstākai morāles latiņai. Arī es esmu pašvaldības deputāte, bet man ir veicies, jo no cilvēkiem esmu saņēmusi tikai labestību. Vēl gan ir pagājis neilgs laiciņš, varbūt citādu attieksmi izjutīšu tad, ja gribēšu kandidēt arī nākamajās velēšanās.
Pēdējā laikā izskan ļoti daudz ziņu par bērnu pazušanu. Satraukti vecāki, bērnu meklēšanā iesaistās daudz cilvēku, bet beigās izrādās, ka pusaudzis vienkārši aizbēdzis no mājām un izklaidējas. Tā bija arī ar divām Dobeles meitenēm. Vai pēdējā laikā bērni kļuvuši nepaklausīgāki? Domāju, ka šādiem gadījumiem vienkārši pievērsta lielāka sabiedrības uzmanība. Turklāt vecāki ir ļoti aizņemti darbā, viņiem jādomā par materiālām lietām, izdzīvošanu, un bērniem paliek mazāk laika. Jaunietis ir izaudzis, vecāku padomu vairs tik vienkārši nepieņem. Ja mēs no mazām dienām vairāk būtu kopā ar bērniem, viņi mums vairāk uzticētos.
Pievērsu uzmanību kādam nupat veiktam pētījumam, kurā teikts, ka darbaroku trūkums ir galvenais šķērslis Latvijas ekonomikas izaugsmei, jo daudz cilvēku brauc strādāt uz ārzemēm. Kāds pazīstams uzņēmējs, kurš darbojas celtniecības jomā, nesen sarunā atzina: “Ja cilvēks aizbrauc uz ārzemēm, viņš ir gatavs dzīvot ne tik labos apstākļos, strādāt 12 stundu. Ja pie mana objekta cilvēki dzīvotu teltīs un godprātīgi strādātu ilgas stundas, arī es varētu atļauties maksāt tikpat lielu algu kā ārzemēs.” Manuprāt, te nekādi lieli pētījumi nav vajadzīgi — tā ir darba samaksa, kuras dēļ cilvēki brauc peļņā uz citām valstīm. Var jau zem tā “palikt apakšā”, ka brauc gūt pieredzi, iepazīt kultūru, bet tie ir tikai skaisti vārdi. Ja arī te varētu labi nopelnīt, citas valsts kultūru varētu iepazīt, aizbraucot ekskursijā.
Augusta nogale ir laiks, kad atkal jādomā, cik daudz līdzekļu vajag, lai 1. septembrī palaistu bērnus uz skolu. Jau pagājušajā gadā skolas vecāku komitejā sākām spriest par iespēju ieviest skolēnu formastērpus. Katrs pusaudzis grib moderni ģērbties, vecāki ir spiesti saviem bērniem izdabāt un par to maksāt. Formastērpu ieviešana vecākiem atvieglotu dzīvi, bet šī jautājuma risināšanā ir problēmas. Lai viena skola ieviestu savas formas, vajag atrast, kas tās modelēs, šūs, un tas atkal būs ļoti dārgi. Jāņem vērā arī jauniešu attieksme, jo pretestība būs, varbūt viņi pat aizietu uz citām skolām, lai nav vienādās drēbēs uz skolu jāiet. Taču kaut kādus ierobežojumus noteikti vajag. Mazajās skolās varbūt nav tik traki, bet lielās skolās ir vēl lielākas problēmas.
Svarīgākais notikums manā dzīvē bija kapusvētki nedēļas nogalē. Secē kapusvētkos biju pirmo reizi, šajos kapos nesen guldījām tēvu. Madonas pusē dažādām ticībām kapusvētki ir vienā dienā, un mani pārsteidza, ka te luterāņiem un katoļiem tie notiek atsevišķi. Redzēju, ka daudzi tuvinieki sakopj kapu kopiņas un dodas prom, jo droši vien ir citas ticības piekritēji. Kapusvētki ir reize, kad satiekas tuvi, sen neredzēti cilvēki, un vienota atceres diena radītu vēl lielāku kopības izjūtu. Kapusvētki latviešiem ir svēta lieta. Kā mana vecāmāte teica: uz kāzām var iet vai nē, jo tādas cilvēkam var būt daudzas, taču uz bērēm un kapusvētkiem jāiet noteikti, un jāģērbj labākais, kas skapī ir.
Mana ikdiena paiet vienkārši, kā jebkurai lauku sievietei. Dīķī mums ir zivtiņas, vīrs ir izglītots zivkopis, sutinām graudus un kopā ar bērniem zivis barojam. Vasara mums ir jauks laiks. Pati esmu audzināta tautiskā garā, ar latviešu tautasdziesmu un pasaku, un tā arī savus bērnus audzinu. Tas aizvieto labestību, ko varbūt cilvēkiem dod dziļā ticība Dievam. Te, savā mājā septiņus kilometrus no pagasta centra, mums ir sava Vējamāte un Mežamāte, un mēs ar viņām nestrīdamies. Mārtiņš jau paaudzies, bet mazā meitiņa Undīne, kurai ir četri gadi, visu uztver tieši. Nesen Undīne paziņoja, ka zariņu nedrīkst lauzt, jo Vējamāte dusmosies. Viņa paceļ katru kukainīti.
Kā jau vasarā darba netrūkst — te gurķi jāmarinē, uz veikalu jāaizbrauc, pusdienas jāgatavo un putekļi jānoslauka. Dienas beigās šķiet, ka nekas būtisks nav paveikts, taču esi skrējusi kā vāvere ritenī. Vēl darbojos sabiedriskajā organizācijā “Greblis”, remontējam tualetes telpas Seces jauniešu klubiņā. Naudu būvmateriāliem ieguvām, uzrakstot projektu, remontējam paši un iesaistām arī bērnus.
