Vērot, kā vecāki kļūst aizvien vecāki un nespējīgāki, ir viens no dzīves smagākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem.
Vērot, kā vecāki kļūst aizvien vecāki un nespējīgāki, ir viens no dzīves smagākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem. Ja tiem pievienojas vēl uztraukumi, tad praktiski kļūst ļoti grūti rūpēties par tiem, kurus mēs vienmēr esam vēlējušies atbalstīt. Tā žurnāla “Easy Living” septembra numurā raksta Leslijs Garners. Viens no aizkustinošākajiem rakstiem pēdējā laikā, kura fragmentus gribētos citēt.
“Manā dienasgrāmatā ir lapa ar nosaukumu “Palīdzība maniem vecākiem”. Man tāda lapa ir varbūt divus gadus. To es izveidoju, kad mani vecāki kļuva astoņdesmitgadnieki — ne pārāk sen. Mani vecāki bija jauni, kad es piedzimu, tādēļ man, maniem draugiem un pārējai ģimenei viņi vienmēr ir bijuši enerģijas, iniciatīvas un vitalitātes paraugs. Neviens nepieminēja manu māti, nelietojot arī vārdu “lieliska”, un līdz pat nesenai pagātnei mans tēvs bija garīgi možs un izskatījās jaunāks par saviem gadiem.
Bet dabas likums nosaka, ka viss ar laiku brūk, un tas attiecas uz maniem un arī taviem vecākiem. Lapā “Palīdzība maniem vecākiem”, kas izveidota kādā krīzes situācijā, ir saraksts ar vietējās palīdzības aģentūras, sociālo dienestu un tuvāko slimnīcu tālruņa numuriem. Man ir viņu kaimiņu tālruņa numurs, kuriem nepieciešamības gadījumā var zvanīt. Man ir arī vairāku labdarības organizāciju tālruņi. Lielākā daļa šo numuru nav izmantoti, un, jo ilgāk tie tādi paliek, jo labāk es jūtos.”
(“Diena”)
