Latvijas cukurbiešu audzētāji šogad jūtas kā “diegā pakārti”, jo neviens skaidri nepasaka, vai mums cukurfabrikas vispār ir vajadzīgas?
Latvijas cukurbiešu audzētāji šogad jūtas kā “diegā pakārti”, jo neviens skaidri nepasaka, vai mums cukurfabrikas vispār ir vajadzīgas? Ja to nebūs, nebūs arī Latvijas cukura. Bez darba paliks cukurbiešu audzētāji, kuri sapirkuši modernu tehniku par miljoniem latu.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) mudina zemkopības ministru Mārtiņu Rozi apstrīdēt tiesā Eiropas Komisijas regulu, kura nosaka rūpnīcām kompensāciju saņemšanas kārtību. Ja cukurfabrikas pārtrauc savu darbību, tām vispirms jāveic garantijas maksājums 120% apjomā. Tādas naudas fabriku saimniekiem nav. Arī valsts negrasās garantēt kredītu privātīpašniekiem.
Cukurbiešu audzētāji uzskata, ka Latvijai savs cukurs ir vajadzīgs, tāpēc jāatbalsta cukurbiešu audzēšana, cukura ražošana un abu fabriku labiekārtošana.
Skaidru valodu beidzot runā premjers Aigars Kalvītis. Viņš vakarrīt televīzijas intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” atzina, ka Latvijas izredzes uzvarēt prāvā Eiropas Komisiju ir gandrīz nereālas. Nu arī viņš piekrīt, ka Latvijā cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes nozari tomēr nevajadzētu likvidēt.
Iespējams, tas ir Saeimas vēlēšanu tuvums, kas tā ietekmējis premjeru.
Ažiotāža ap cukura ražošanas pārtraukšanu Latvijā kļūst arvien asāka, jo šajā jautājumā nav nekādas skaidrības. Taču cukurbietes Zemgales un Kurzemes laukos briest pat šajā karstajā vasarā, un tās būs jānovāc. Diezin vai latviešu zemniekam celsies rokas ieart tās zemē, ja cukurfabrikām neļaus strādāt.
Ja nav izredžu Eiropas Komisijas noteikumus apstrīdēt tiesā, tad rezultāts ir zināms — būsim piespiesti pie sienas. Cukurfabrikas ir privātuzņēmumi, un to īpašnieki ar zaudējumiem nesamierināsies, lai cik ienesīga cukurbiešu audzēšana ir zemniekiem.
