Psihoterapeite Līga Ruperte, nometnes 3×3 “krustmāte”, kopā ar pedagoģi Māru Tupesi jau sešpadsmito vasaru Latvijā vada seminārus augstskolu studentiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem.
Psihoterapeite Līga Ruperte, nometnes 3×3 “krustmāte”, kopā ar pedagoģi Māru Tupesi jau sešpadsmito vasaru Latvijā vada seminārus augstskolu studentiem, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem. Lekcijas par vardarbību ģimenē, pašcieņu un lietām, kas ģimeni spēj stiprināt, klausījās arī Neretas vidusskolas skolotāji. Galvenais, ko sarunas laikā vēlējos noskaidrot — kas ir tas dzinulis, kas liek nodrošinātām, dzīvē daudz sasniegušām dāmām ik vasaru izrauties no ierastās vides Amerikā, lai bristu basām kājām pa pļavu Latvijas laukos?
Problēmas mums līdzīgas
— Ar ko nodarbojaties ikdienā ASV?
Līga Ruperte:
— Amerikā strādāju pašvaldības bērnu aizsardzības dienestā. Mans darbs ikdienā saistīts ar tā dēvētajām riska ģimenēm. Māra darbojas ar grūti audzināmajiem pusaudžiem un pieaugušajiem, kuriem ir problēmas. Vadot seminārus Amerikā un Latvijā daudzu gadu garumā, secinām, ka sociālās problēmas abās valstīs ir ļoti līdzīgas. Vasarā atbraucot uz Latviju, mēs te nevaram mainīt valsts iekārtu vai uzlabot iedzīvotāju sociālos apstākļus. Tas arī nav mūsu mērķis un pienākums, jo tas jāveic attiecīgajām institūcijām.
Māra Tupese:
— Esam laimīgas, ka savas zināšanas un teoriju varam izmantot praksē. Semināros runājam galvenokārt par vardarbību ģimenē, par sieviešu tiesībām un patieso situāciju. Stāstām par to, ko cilvēks pats spēj izdarīt, lai mainītu savu un savas ģimenes dzīvi. Esam par to, lai ģimenes būtu stipras, laimīgas. Cilvēkiem ir jāiemācās saprasties, piekāpties, nevis pie pirmajām grūtībām šķirties.
Dārzs aizaug, bet
uz Latviju jābrauc
— Kā sākāt vadīt seminārus Latvijā?
Līga Ruperte:
— 1990. gadā, kad Latvijā noorganizējām pirmo 3×3 nometni, tās dalībnieki klausījās mūsu lekcijas par saskarsmi ģimenē, ģimenes psiholoģiju, bērnu audzināšanas metodēm, ģimenes locekļu pašcieņu, labsajūtu un to, kā uzlabot savstarpējās attiecības ģimenē. Tie, kuriem iepatikās, mūs aicināja ciemos, lai arī citi to dzirdētu. Tad, kad daudziem ir atvaļinājums, mums ir “karstākais” darba laiks, taču varu apgalvot, ka esam laimīgas. Trīs mēnešus pēc kārtas stāstām cilvēkiem un priecājamies, ka viņiem tas noder. Vienu gadu “rāvām” mēnesi no vietas — katru dienu bez atpūtas lasījām savas lekcijas. Kam gan būtu vajadzīga mūsu augstskolās apgūtā teorija, ja praktiski to nekur nelietotu? Man Amerikā mājās paliek saimniekot dēls ar ģimeni, katru gadu lieku pieskatīt dārzu un puķes, taču vienmēr viss nokalst un aizaug. Es zinu, ka nebūtu laimīgāka, braucot lepnā auto vai nīkstot greznā mājā Amerikā, ja man nebūtu draugu un dzīves Latvijā. Lai dārzs aizaug, bet mēs braucam uz šejieni!
Māra Tupese:
— Atceros, pirmajos gados Latvijā uz mums skatījās kā uz kaut ko ārkārtēju. Amerikānietes, kuras atbraukušas latviešus mācīt. Ļoti priecājos, ka pēdējos gados pilnībā izzudusi siena starp jēdzieniem “latvietis” un “trimdas latvietis”. Esam vienkārši latvieši, kuriem daudz kā kopīga. Esam veiksmīgi atradušas veidu, kā sevi piepildīt, līdzsvarot. Cik ilgi mēs brauktu uz Latviju vasarās tikai staigāt pa Vecrīgu un sēdēt alusdārzos, kā to dara tūristi? Mēs neesam parastas tūristes, Latvijā jūtamies kā savējās! Droši vien brauktu uz šejieni biežāk un paliktu ilgāk, ja Amerikā mums nebūtu ģimenes, mājas un darba.
Jābūt stiprām
— Kādas ir galvenās semināru tēmas, par kurām stāstāt?
Līga Ruperte:
— Pirmais, ko vēlamies pastāstīt: daudzas lietas var atrisināt sarunājoties. Esmu audzināta savādāk nekā mūsdienās vecāki audzina savus bērnus. Domāju, ka sabiedrībā svarīgi apzināties ģimeni kā vērtību, kā veselumu. Nav liela māka izšķirties, bet grūti to nosargāt. Priecājos, ka gadu gaitā, kopš braucam uz Latviju, cilvēki kļuvuši daudz atvērtāki, zinošāki un arī gudrāki. Jūtams, ka cilvēki pamazām mācās analizēt savu dzīvi un domāt par to, ko katrs pats var darīt sevis, savas ģimenes un arī visu latviešu labā.
Māra Tupese:
— Amerikā tiekos ar daudzām ģimenēm, kur radinieki ir līdzatkarīgi otra netikumam. Tieši tas pats novērojams arī Latvijā — cilvēks ne tikai nespēj otram palīdzēt, bet pats sevi vēl vairāk pakļauj otra netikumam. Piemēram, sievas, kurām žēl savu vīru alkoholiķu, nevis aiziet no viņiem, bet vēl palīdz, uztur viņus un žēlo, ja kārtējo reizi nav naudas pudelei. Mācām sievietēm celt pašapziņu, saprast, ka ikvienam ir sava dzīve, vērtība un lepnums.
— Kā trimdas latviešiem izdodas saglabāt latvietību?
Līga Ruperte:
— Vecāki mani audzināja tā, lai es neaizmirstu dzimto valodu un tradīcijas. Arī mēs ar vīru tāpat audzinājām savu dēlu un mazbērnus. Tas ir grūti, jo ikdienā jāmācās parastā skolā kopā ar amerikāņu bērniem, bet latviešu skola ir nedēļas nogalē — tad, kad pārējiem ir brīvdienas. Svarīgi, lai bērni saprot motivāciju, lai tas nenotiek piespiedu kārtā, bet tāpēc, ka esam latvieši un mums tas ir svarīgi. Mēs visi esam atbildīgi par latvietības saglabāšanu nākamajās paaudzēs.
Māra Tupese:
— Mans vīrs dievturis — Tupešu Jānis — ģimenē ir galvenais latviskā gara glabātājs, kurš ne mirkli arī pārējiem neļauj to aizmirst. Atceros, kad bērni bija mazi, viņš apsolīja, ka par katrām desmit izlasītajām grāmatas lappusēm latviešu valodā bērniem maksās. Cik, vairs neatceros, taču šī metode darbojās. Bērni lasīja tautasdziesmas, teikas un vēstures grāmatas, turklāt ar prieku. Vienreiz ieeju istabā — abi lasa, galvas nepacēluši. Es iedomājos — ja man liktu lasīt, es taču varētu sēdēt istabā ar grāmatu rokā un tikai izlikties, ka lasu, bet viņi to darīja pa īstam! Katru gadu svinam tradicionālos latviešu svētkus un cenšamies pēc iespējas aktīvāk tajos iesaistīt pārējos.
Līga Ruperte:
— Atzīšos, neesmu praktiska latvisko tradīciju kopēja. Es varu organizēt pasākumus, daudz runāt un stāstīt, jo man tas padodas, bet neesmu saimnieciska. Neprotu pagatavot īpašus ēdienus vai klāt svētku galdus, man patīk, ja to dara citi. Domāju, ka varam patiesi lepoties ar savu kultūru, jo nekur pasaulē nav tā, kā pie mums.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Līga Ruperte.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 16. oktobris.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Mičiganas universitātē ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā, fiziskās audzināšanas specialitātē.
ĢIMENE: vīrs Arnolds, pensionēts zobārsts, dēls Arnolds un trīs mazbērni — Anita, Arnolds un Andrejs.
NODARBOŠANĀS: psihoterapeite, sabiedriska darbiniece, aktīva trimdas latviešu organizāciju dalībniece ASV. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
VAĻASPRIEKS: fiziskas aktivitātes.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
