Pagājušajā sestdienā 40 “Staburaga” lasītāju devās ekskursijā pa Vidzemi — šādu iespēju viņi laimēja abonementu loterijā.
Pagājušajā sestdienā 40 “Staburaga” lasītāju devās ekskursijā pa Vidzemi — šādu iespēju viņi laimēja abonementu loterijā. Kad vienā no apskates objektiem — Āraišu ezerpilī — gide vēlējās zināt, ar kādiem cilvēkiem jārunā un no kurienes viņi atbraukuši, uz viņas jautājumu: “Kas jūs vieno?”, ekskursanti teju vai vienā balsī atbildēja: “Staburags”!”.
Iespēju doties ekskursijā varēja laimēt ikviens “Staburaga” lasītājs, kurš pirmajā pusgadā laikrakstu bija pasūtījis vismaz vienam mēnesim. Izlozēja 20 dāvanu karšu — katru divām personām, tāpēc laimīgās lozes īpašnieks ceļojumā varēja ņemt līdzi vēl kādu. Ekskursijā devās arī vairāki pastnieki, kuriem “Staburags” vēlējās pateikties par viņu darbu.
Braucienā pa Vidzemi devās jauni un vecāka gadagājuma cilvēki no gandrīz visām Aizkraukles rajona vietām. Sākotnēji atturīgie ļaudis drīz vien kļuva par draudzīgu ekskursantu grupu, kuriem bija par ko parunāt, pajokot un pasmieties. Lai gan rīta pusē pūta dzestrs vējš un debesis bija apmākušās, tās drīz noskaidrojās, un diena izrādījās jauka, ekskursijai kā radīta. Visam klāt braucēju labais garastāvoklis un patiesa vēlme redzēt un uzzināt ko jaunu, bet par to profesionāli rūpējās firmas “Impro” gide Diāna Ozola.
Strausi un pazemes pasaule
Viesojāmies “Salmiņos” Mores pagastā, kur audzē strausus un daudzus citus eksotiskus putnus un dzīvniekus. Vislielāko interesi tomēr izraisīja strausi, kurus drīkstēja arī pabarot. Tā kā cita cienasta nebija, piedāvājām strausiem turpat plūkto zāli, putni gan izvēlējās tikai sulīgākos zāles stiebrus, un viss pasniegtais viņiem nebija pa prātam.
Nākamā pieturas vieta — Vidzemes novada rehabilitācijas centrs “Līgatne”. Lai gan uzzinājām arī par iespējām tur atpūsties un ārstēties, tas nebija mūsu ceļojuma nolūks. Izrādās, zem šīs vairākstāvu celtnes izvietota pazemes pasaule — labiekārtots 2000 kvadrātmetru plašs pazemes bunkurs, kurā kodolkara gadījumā bija paredzēts izvietot valdību, lai no turienes tiktu vadīta valsts. Tā bija viena no stratēģiski svarīgākajām vietām Padomju Latvijā. Par šādu pazemes kabinetu esamību Latvijas iedzīvotāji uzzināja tikai 2003. gadā, un kopš tā laika to var apskatīt arī ekskursanti.
Pazemes bunkuru deviņus metrus zem zemes būvēja desmit gadu, līdz 1980. gadam, un tikai tad sāka celt ēku virszemē. Oficiāli tas bija 4. pārvaldes pansionāts jeb valdības atpūtas nams, kur bija iekārtoti numuri kompartijas Centrālās Komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam un valdības vīriem, bet par pazemes pasauli zināja tikai izredzētie. Protams, ēkā strādāja cilvēki, bet viņus izraudzījās īpaši stingri, un visiem vajadzēja parakstīt līgumu par klusēšanu.
Par to, ka sanatorijā ir pazemes būves, virszemē var nojaust vien pēc nelielām “mājiņām” iestādes teritorijā — ventilācijas lūkām. Tagad darbinieki saprot, kādēļ te izbūvēts īpatnējas formas basketbola laukums, jo patiesībā tas kalpotu kā helikopteru nosēšanās vieta.
Pazemes bunkurā ir ne tikai darba kabineti valdības vīriem, bet arī sava telefona centrāle, telpa skābekļa ražošanai ar kondicionieri, artēziskā aka un elektrostacija, kuru darbina divi tanka motori. Līgatnieši šo elektrostaciju izmantoja, kad pirms pāris gadiem vētras laikā daudzviet Latvijā nebija elektrības. “Mums te ir sava pasaule,” saka gide. Labiekārtotajā bunkurā viss saglabājies tieši tāpat kā toreiz, arī padomju laika atribūtika un lozungi pie sienām. Šī ir vieta, kur vidējās paaudzes cilvēki var atcerēties to, kā bija, un pabrīnīties, cik daudz interesanta tā laika vara slēpa aiz slepenības vairoga.
Cik sver ragana?
Turpinājām ceļu līdz teikām apvītai vietai Amatas krastos, kur senos laikos saietus rīkojušas raganas. Zvārtas iezis ir skaists sārtā smilšakmens veidojums, ko vērts redzēt. Raganu pļaviņā Zvārtas ieža pakājē var noskaidrot daudz interesantu un mistisku lietu, piemēram, ka īsta ragana sver 26,7 kilogramus, jo tieši tik smagai ir ērti iekļūt mājās pa skursteni.
Lai gan ne visiem ir pa spēkam uzkāpt vairāku desmitu metru augstumā līdz ieža virsotnei, skaists skats paveras arī tā pakājē. Virvju tilts pār Amatu ir vēl viens pārbaudījums. Cits tiek pāri upei ar smaidu, bet dažam vajadzīgs brīdis, lai saņemtos un kāptu uz līganā tilta.
Mierīgā pastaigā pa Cēsu vecpilsētu ikviens vēl var izjust neseno pilsētas jubilejas svinību noskaņu.
Zirgs kā mersedess
“Man ir vairāk nekā tūkstoš gadu, un redziet, cik labi esmu saglabājusies,” Āraišu ezerpilī saka atraktīvā gide ar interesanto vārdu — Aksilda. Kad vēlāk jautāju, kā tikusi pie tik dīvaina vārda, gide smaidot teic: “Tas no čigāniem, tēvs mani tā nosauca!”. Viņa tērpusies un rotājusies kā toreiz, pirms tūkstoš gadiem, un prot dzīvi uzburt ainas, kā viss notika tad.
No Aksildas nepilnā stundā uzzinām daudz gan par seno cilšu dzīvi apmetnē ezera vidū, gan vienu otru dzīves gudrību, piemēram, ka uzmanīgi jāieklausās savas dzimtas vecajos cilvēkos, jo tikai viņi var uzrakstīt savas ģimenes vēsturi. Stāstot, kā cilvēki dzīvoja un strādāja pirms daudziem gadu simtiem, Aksilda noteic: “Toreiz zirgs bija tas pats, kas tagad tanks vai mersedess. Ar to tikai karā vai meitās!”.
“Ja gide ar savu stāstījumu spēj saistīt pat septiņgadīga bērna uzmanību, tā jau ir īpaša prasme,” par Aksildu saka Zaiga Stankus — Liepiņa no Kokneses. Viņa ekskursijā devās kopā ar meitu Andriju Viliju, un abas bija sajūsmā par Vidzemē pavadīto dienu.
Godam turēt līdzi
“Šī bija ļoti saturīga ekskursija. Esmu daudz ceļojusi, bet arī šī diena bija jauki pavadīta,” mājupceļā atzina Sandra Ārmane, kuras līdzbraucēja bija māte Zinaida Strupa no Zalves pagasta.
Aizkraukliete Antoņina Spila stāsta, ka par veiksmi “Staburaga” loterijā uzzinājusi no paziņām, no rīta braucot uz dārzu. Viņi teikuši, ka avīzē laimētāju sarakstā izlasījuši manu vārdu. “Nespēju noticēt, jo man tā bija liela laime,” aizkustināta atceras Antoņinas kundze. Vidzemi viņa todien iepazina kopā ar vīru Jāni. “Kur divi pensionāri var aizbraukt, veselība vairs nav tik laba, taču mums ļoti gribējās visu redzēt un nenožēlojam, ka devāmies ceļā. Godam citiem turējām līdzi!”. Viņa atklāj, ka Cēsīs iepriekšējo reizi bijusi pirms 25 gadiem. “Mums ļoti patika, liels paldies visiem, kas šo ekskursiju noorganizēja,” saka Antoņinas kundze un piebilst, ka ir uzticīga “Staburagu” lasītāja, jo rajona avīzīti lasa jau 38 gadus, kopš dzīvo Aizkrauklē.
Skrīveriešiem Valentīnai Irēnai un Vilim Krūmiņiem dāvanu karti ekskursijai pa Vidzemi uzdāvināja radinieks Andris Zirnītis, jo viņa meitai todien bija kāzas un pats ekskursijā nevarēja braukt. “Ekskursija bija ļoti jauka,” atzīst Valentīna Irēna Krūmiņa, “ļoti priecājamies par šo iespēju apskatīt Cēsu pusi”.
Viena diena kopā ar īpašiem cilvēkiem — “Staburaga” lasītājiem — sniedza gandarījumu un apziņu, ka tā bija vajadzīga. Mums un mūsu lasītājiem.
