Arheologu atrastie seno tetovēšanas meistaru koka, kaula un raga instrumenti liecina, ka nenomazgājamie zīmējumi uz ādas bija izplatīti jau neolīta laikā un pat vēl agrāk.
Arheologu atrastie seno tetovēšanas meistaru koka, kaula un raga instrumenti liecina, ka nenomazgājamie zīmējumi uz ādas bija izplatīti jau neolīta laikā un pat vēl agrāk. Pirmie cilvēki tetovējumos saskatīja dziļu jēgu. Tetovējumos bija dzīvības un nāves simboli, zīmes, kas aizsargāja no ļauniem gariem. Bieži vien tetovēšanu izdarīja dažādās svarīgās ceremonijās, piemēram, iesvētot jaunekli kareivja kārtā.
Tetovējumu simbolika katrai ciltij bija cita. Daudzi uz sava ķermeņa zīmēja dzīvnieku attēlus, tādējādi uzsverot savu un šī radījuma līdzību un vēlmi iemantot tā labākās īpašības — veiklību, asu prātu. Piemēram, japāņiem un ķīniešiem bija raksturīgi drakonu attēli, Ziemeļamerikas indiāņiem — vāveres un bebri, bet indiešiem — tīģeri.
Sākotnēji tetovējumus jeb tatoo uz ķermeņa zīmēja, izmantojot ogli un mālus. Vēlāk — neolīta laikmetā — zīmējumu vispirms ķermenī ieskrāpēja un brūci piepildīja ar ogles šķīdumu. Acīmredzot no tā tad arī cēlies vārds “tatoo”, jo Javas salas iezemiešu valodā tas nozīmē “ievainot”. Tetovēšanas process nenoliedzami bija sāpīgs, un no daudzajām brūcēm sūcās asinis. Tomēr cilvēks šīs sāpes pacieta, jo caur tām tika upurēts dieviem un lūgta viņu aizsardzība. Tā tetovēšana ieguva vēl vienu jēgu — ziedošanos.
Tetovēšana tika izmantota arī dziednieciskos nolūkos. Senie cilvēki ievēroja, ka baltais māls un ogle ārstē iekaisumus. Dziedināšanu veica, slimā ķermenī ar noteiktu krāsu iedurstot noteiktas zīmes. Iedurstīšana tika veikta ar maģiska koka ērkšķiem. Pēc tam ritmiski pliķēja pa rētu, caur to dziedējot sirdzēju.
Mainoties tikumiem, senos kultus un reliģijas atmeta, tomēr ticība tetovējumu spēkam nezuda. Ar laiku tetovēšana tika padarīta vieglāka, jo sāpju sajūtas mazināšanai izmantoja dažādus anestezējošus augus.
Lielu nozīmi piešķīra arī tetovējuma krāšņumam. Šajā jomā visus pārspēja japāņi — miniatūru drakona figūriņu tatoo meistari darināja piecas stundas! Tāpat japāņi pirmie sāka veidot krāsainus tetovējumus, viņi izmantoja cinobru sarkanās krāsas iegūšanai, bet, cinobru sajaucot ar tušu, ieguva violetu toni.
Romiešu autoru darbi liecina, ka tetovējumi bijuši cieņā arī Britu salās. Jūlijs Cēzars savu karagājienu laikā rakstīja: “Visi briti krāso savu ķermeni ar augu krāsām, tām ir gaišzils tonis, un to dēļ kareivjiem cīņā ir negants raksturs.”
Arī Hērodots atzinis, ka britu tetovējumos vērojami “visu veidu dzīvnieku attēli”.
43. gadā pēc Britānijas iekarošanas tetovēšanas modi aizguva arī romiešu leģionāri un izplatīja to visā Romas impērijā. Šī māksla zēla un plauka līdz pat brīdim, kad pirmais kristīgais imperators Konstantīns (306.—373.) aizliedza tetovējumus, jo “tetovējums izķēmoja to, kas radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības”.
787. gadā Ziemeļanglijā tetovējumus aizliedza ar likumu. Kopš tā laika tie bija reti.
Tetovējumi Eiropā renesansi piedzīvoja 18. gadsimtā, kad no Tālo Austrumu zemēm un Klusā okeāna rajoniem atgriezās avantūristi, jūrnieki un ceļotāji. Viņi “svētās bildītes” pārvērta vienkāršos zīmējumos un ar prieku tos demonstrēja cirka vai krodziņu publikai, pie reizes stāstot piedzīvojumus, kuros šie tetovējumi gūti. Jūrnieki un zvejnieki lepojās ar kuģu, enkuru un nāru attēliem, kareivji parasti izvēlējās ģerboņus un dažādus ordeņus. Drīz vien ar tetovējumiem dižojās arī dāmas. 20. gadsimta 80. gados tetovēšanas mākslai sekoja panki, bet mūsdienās tetovējumi kļuvuši par modes lietu, un nevienu vairs nepārsteidz tas, ka cilvēka ķermeni rotā kāds zīmējums.
(No interneta)
