“Nav māksla uzgleznot, māksla ir gleznu pārdot,” jokoja mākslinieki Sēlijas plenēra noslēguma izstādē Secē.
“Nav māksla uzgleznot, māksla ir gleznu pārdot,” jokoja mākslinieki Sēlijas plenēra noslēguma izstādē Secē. Skatītāju vērtējumam bija izlikti desmit dienās tapušie darbi, kurus varēja arī nopirkt.
“Kurš nopirka zirgus?”
Sēlijas plenērs vasarās notiek jau septīto gadu, un šajā laikā vairāki Latvijas mākslinieki strādā vienkopus, meklējot skaistas un iedvesmas bagātas vietas, kuras vērts attēlot mākslas darbā. Šogad desmit dienu 19 mākslinieku “ekspedīcija” darbojās Staburaga un Seces pagastā. Vietas izvēles iniciatore ir Staburaga pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Ķīse. Viņa ar plenēra vadītāju Ligitu Cauni tikušās pērnvasar, kad abas devušās ekskursijā uz Čehiju, un Ķīses kundze aicināja māksliniekus gleznot šaipusē. Tā kā Staburagā nav telpu, kur plenēra dalībniekus izmitināt, mājvieta viņiem bija Seces pagasta “Radzēs” — seciešu Liepiņu ģimenes īpašumā.
Šo māju pagalmā atklāja tradicionālo plenēra noslēguma izstādi, kurā darbus varēja ne vien apskatīt, bet arī iegādāties. Abu pagastu iedzīvotājus sajūsmināja ne tikai gleznas, daudziem interesanti šķita arī tajās saskatīt pazīstamas vietas, lietas un cilvēkus, jo vairāki secieši izmantoja iespēju pozēt māksliniekiem. “Tā taču mana māja!”, “Redz, cik labi mans dīķis izskatās!”, “Kurš nopirka manus zirgus?”, “Vai, cik viņa līdzīga!” — šādi izsaucieni izstādē bija dzirdami itin bieži.
Veicas darbā un tirgū
“Mēs bijām plānojuši gleznot Staburagu un Daugavu, taču atklājām, cik te ir skaista daba,” saka mākslinieks Valērijs Dičkovskis. Viņš todien bija “pieprasītākais” gleznotājs, jo pārdeva astoņus savus darbus. Droši vien tāpēc, ka prasītā cena nebija augsta — mazākā formāta gleznas mākslinieks pārdeva par 15 latiem, un pircēju mierīgās krāsās gleznotajiem dabasskatiem netrūka. Valērijs Dičkovskis atklāj, ka pēc plenēriem viņam pārdošanā allaž veicas, kaut gan kolēģi šad tad tomēr aizrādot, ka viņš darbus pārdod pārāk lēti. “Nu kur es tos tik daudz likšu?” smej vīrs un jau nopietnāk piebilst, ka augustā viņš iekārtos izstādi Čakstes mājā Lielupes krastā.
Mākslinieks atzīst, ka viņam šādi plenēri ļoti patīk un viņš pārsvarā glezno dabā. “Šoreiz atklāju, ka arī nezināmā Latvijas stūrītī var atrast ļoti jaukus dabasskatus, māksliniekam nepieciešamu vidi sevis izpausmei,” saka viņš. Secē Dičkovska kungs gleznojis arī pirms daudziem gadiem kādā privātā plenērā — tādos mākslinieki dodas vienatnē vai kopā ar kādu kolēģi. Viņš ļoti vēlas doties šādā darba braucienā uz Latgales pusi. “Nav jau kā Purvīša laikos, ar krāsām padusē kājām nav jāiet, taču māksliniekiem laika tāpat ir maz, jo visi strādājam algotu darbu,” stāsta Valērijs Dičkovskis. Viņš iztiku pelna, izgatavojot dārza un kroga mēbeles. “Cenšos, lai krogi būtu mazliet ar mākslu, ne vien ar dzeršanu piepildīti,” smaidot saka mākslinieks.
Lai viss nav pateikts
Desmit dienu gandrīz vai dzimtajā pusē gleznoja Mārtiņš Krūmiņš. Viņa tēvs kinorežisors Varis Krūmiņš dzīvoja Seces pagasta “Aprēnos”. Šīs mājas ir pie Daugavas, un vasaras tajās pavadīja arī topošais mākslinieks. “Šīs vietas man nav svešas, te daudz gleznoju, arī mācoties akadēmijā,” stāsta viņš. “Tagad dzīvoju Rīgā, pilsētas centrā, un mums šķiet burvīgi, ka Latvijā var atrast šādus īstus lauku pagastus.” Mārtiņš Krūmiņš plenērā uzgleznoja 11 darbiņu. Pašam vislabāk patīkot Jaunjelgavas skats. Turp mākslinieks dodas ikreiz, kad vien ir šaipusē.
Vienu no novadnieka gleznām iegādājās arī Leļļu teātra aktieri Dzintra Duka — Maisaka un Māris Podnieks, kuri vasaras pavada savā īpašumā Secē. “Man patīk gleznas, kurās viss vēl nav pateikts,” atklāj aktrise, turot rokās vēl vienu savā īpašumā iegūto nelielo dabasskatu, kura autors ir Valērijs Dičkovskis.
“Gleznas jālaiž tautās”
Mārtiņa Krūmiņa glezna, kurā redzams Seces baznīcas tornis, arī paliks Secē — to mākslinieks uzdāvināja Seces pagasta padomei. Pie skaistas dāvanas — Ligitas Caunes gleznotā dabasskata — todien tika arī Staburaga pagasta padome. Gleznu saņēma arī māju saimniece Māra Liepiņa, rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks, Staburaga pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Ķīse un citi. Arī Seces baznīcai būs savs “portrets”, tā autors ir Mārtiņš Dāboliņš. Seces draudzes vadītājs Alberts Zarāns skaisto darbu iemainīja pret savu nesen izdoto grāmatu par Latvijas pilīm.
“Lielāko daļu savu darbu uzdāvinām,” saka Sēlijas plenēra vadītāja Ligita Caune. “Žēl, protams, mazliet to ir, kā jau savu “bērnu”, bet gleznas taču jālaiž tautās. Turklāt dāvinātam darbam ir cita vērtība.”
Smelties spēku ziemai
Māksliniece atzīst, ka viņa šajās dienās uzgleznojusi daudz — 16 darbu. “Biju izslāpusi gleznot, man bija liela iedvesma,” saka viņa. “Maijā biju Venēcijā, kur arī gleznoju, bet tas ir kas cits. Tik daudz var smelties Latvijā! Šīspuses dabas skaistums, cilvēku dzīves ritms, lauku miers un klusums, reibinošas ziedu pļavas, baldriāna smarža vakarā… Tas dod spēku visai ziemai.”
Ligitas kundze joko, ka šī plenēra simbols varētu būt trusis — šis dzīvnieciņš redzams daudzos darbos, kuros kopā ar saviem mīluļiem pozē Seces pamatskolas audzēknis Lauris Krastiņš — Luķis. Viņš trusīti uzdāvināja arī māksliniecei Ritmai Lagzdiņai — Zikmanei, kurai bija vārda un dzimšanas diena.
“Mēs būtu nabagi, ja nebūtu šī plenēra. Tas mums atgādina akadēmijas prakses laiku, liek nomest gadus, un mēs aizrautīgi metamies darbā,” atklāj plenēra vadītāja. “Gleznojot esmu nonākusi pie atziņas: ja tevi vieta uzrunā tik dziļi, ka pat asaras birst, šis pārdzīvojums aiziet līdz skatītājiem. Sirds klātbūtne nosaka visu, jo saule un sirsnība novelk visbiezākos kažokus.”
Latvijas patrioti
“Esam Latvijas patrioti un ļoti priecājamies būt tik tuvu dabai, arī lietus šovasar nelīst,” iespaidus par plenērā pavadītajām dienām atklāj mākslinieks Juris Ģērmanis. Viņš gan kolēģiem piebiedrojās tikai otrajā plenēra nedēļā, taču paguva uzgleznot septiņus darbus. Māksliniekam šaipusē bijis arī savs gids — fotogrāfs Aivars Bite, kurš parādīja skaistākās vietas, Daugavas krastus un iepazīstināja ar cilvēkiem.
Secē sarīkotā izstāde bija unikāla ne vien sava pirmreizīguma dēļ, bet arī tāpēc, ka varbūt vairāki no šiem darbiem izstādēs vairs nebūs redzami, toties iepriecinās cilvēkus kādā mājā vai iestādē. Taču tiem, kuri šo skaistumu saules apmirdzētajā “Radžu” pagalmā neredzēja, vēl būs iespēja — mākslinieki sola, ka septembra beigās Sēlijas plenēra darbu izstāde būs Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos”.
