Galvenais — lai mierīgas debesis

17. jūnijs bija zīmīga diena, savā ziņā drūma gadadiena — pirms 85 gadiem sākās Latvijas okupācija, kad Padomju Savienības karaspēka vienības pārgāja valsts robežu, tādējādi pārkāpjot starptautiskās normas, tostarp pašas parakstīto 1920. gada Latvijas — Krievijas miera līgumu un Latvijas — PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Pienāca gals nedaudz vairāk nekā 20 gadu ilgušajai Latvijas neatkarībai. Sākās gadi un notikumi, kas joprojām atstājuši smagas rētas valsts vēsturē un iedzīvotāju likteņos. Nebija ilgi jāgaida, kad “labvēļi” sāka ieviest savu kārtību, vispirms parūpējoties par pamatiedzīvotāju iznīcināšanu. Pagājušajā nedēļā pieminējām arī 1941. gada 14. jūnijā padomju deportācijās cietušos.

Lai arī visi šie notikumi kļūst arvien senāki un tā laika liecinieku krietni mazāk, cilvēku atmiņās tie joprojām ir spilgti. Tuvojoties šiem datumiem, redakcijā allaž uzklausām vai saņemam kādu atmiņu stāstu, un tie nekad neatkārtojas. Tas kārtējo reiz apliecina, cik plaši šī nežēlība skāra Latvijas iedzīvotājus visos novados. Kopīgs gan ir viens — neziņas, ciešanu un pārdzīvojumu pilnais ceļš uz Sibīriju un turpmākie gadi. Kādam mazāk, kādam vairāk, kādam uz mūžu, bet visiem atmiņās un sirdīs neizdzēšami.

Esmu no tās paaudzes, kas nepieredzēja šos drūmos notikumus, bet padomju laiku gan visā krāšņumā. Jaunībā daudz ko uztveram citādāk, vienkāršāk, bet tikai ar tagadējo prātu saprotu, pa cik trauslu ledu dažkārt gājām, jo patiesībā nekad nevarēja zināt, ar ko beigsies katrs pateikts vārds vai rīcība. Grūti aptvert, ka pat vārds “brīvība’’, savas, bet ne krievu valodas lietošana varēja beigties ar drošības iestāžu interesi. Un daudziem tā arī bija. Kad stāstu to bērniem, viņi tā īsti nesaprot. Viņiem arī citādāka dzīves pieredze. Tāpēc viņiem saku — šodien dzīvojam teju kā leiputrijā, jo tik daudz iespēju kā tagad, iepriekš nebija. Neraugoties uz to, ka ne viss ir tik spoži, kā gribētos.

Sava neatkarīga valsts mums ir nedaudz vairāk par 30 gadiem, un tik bieži var dzirdēt, cik maz šajā laikā izdarīts. Man tā nešķiet, un arī nesen kāds citas Eiropas valsts iedzīvotājs mūsu sarunā izteica atzinību, cik daudz ir paveikts. Mēs sūkstāmies, ja kaut kas nav pieejams uzreiz, pārāk dārgas preces veikalā, vēso pavasari un lietaino vasaru. Tomēr arvien biežāk cilvēki samiernieciski piebilst — tas nekas, galvenais, lai virs galvas mierīgas debesis.

Tādas mums šobrīd ir, lai gan nepārtraukti par to izskan bažas, jo pasaule, šķiet, sajukusi prātā — no naida, pārākuma sajūtas, iedomības un visa cita, kas vienam liek uzbrukt otram. Vēlreiz uz vēlreiz gribas teikt — zinot to, ko cilvēcei nodara karš, kā var to pavērst pret otro.