Mariju daudzi sauc par dīvainu, jo viņa prot priecāties par citu veiksmēm. Mūsdienās tā gan ir diezgan reta parādība, biežāk cilvēkiem prieku sagādā otra nelaime.
Mariju daudzi sauc par dīvainu, jo viņa prot priecāties par citu veiksmēm. Mūsdienās tā gan ir diezgan reta parādība, biežāk cilvēkiem prieku sagādā otra nelaime. Kāds laimējis loterijā, aizbraucis ceļojumā, nopircis kādu jaunu lietu — tas ir sievietes prieka iemesls. Reiz pat pašas vīrs aizrādījis: “Ko priecājies kā muļķe, tas taču nenotiek ar tevi.” Viņai paņemt citu prieka nastu ir viegli un patīkami.
Šo pusmūža sievieti atcerējos, lasot komentārus internetā. Cik bieži gan ir tā, ka, ievietojot internetā kādu labu rakstu par cilvēku, itin veicīgi medusmucai kāds piešauj darvas karoti. Dažs atceras tēva tēva grēkus vai līdz septītajam augumam, bet priecāties par to, ko cilvēks paveicis tagad, ir bezgala grūti. Dažkārt komentāri ir tik sīkumaini, ka rodas iespaids — rakstītājs ar sveci klāt stāvējis. Svarīgākais ir tas, kāds cilvēks ir un vēlas būt, nevis kāds bijis, tomēr komentētājs par to nedomā.Iespējams, tas ir tāpēc, ka paši esam pieraduši staigāt ar bēdu un nelaimju nastu un kraut to virsū vai katram garāmgājējam. Šo nastu grūti nest pašam, bet ne mazāk grūti arī otram. Dažkārt pat jūties vainīgs, ka ar tevi nekas slikts nenotiek, un nožēlo, ka tev nav brīnumnūjiņas, ar ko palīdzēt nelaimīgajam. Šķiet, dažu cilvēku profesija ir būt par “bēdu vācelēm”.
“Ko jūs vazājaties ar savu asaru stopiņiem no mājas uz māju? Vai tev jāstāsta otram par savām vainām? Tev nāk raudas un tev gribas raudāt duetā? Kvartetā? Dalītas bēdas nav pusbēdas. Savu pusbēdu tu uzvel otram, kam jau ir sava bēda, un nu viņam ir sava viena un vēl puse tavas. Tā ka ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs.” — tā teicis Imants Ziedonis.
Man šķiet, viņam taisnība.
