Ludmilas Vītoliņas dzīve ir notikumiem bagāta. Rīdziniece nu kļuvusi par Aizkraukles pagasta “Maurēnu” mājas saimnieci, kur ap viņu vasarās pulcējas visa lielā ģimene.
Ludmilas Vītoliņas dzīve ir notikumiem bagāta. Rīdziniece nu kļuvusi par Aizkraukles pagasta “Maurēnu” mājas saimnieci, kur ap viņu vasarās pulcējas visa lielā ģimene. Aktrises gaitas Ludmilas kundze sākusi Dailes teātrī pie leģendārā režisora Eduarda Smiļģa, bet drīz vien viņa pārnāca uz Jaunatnes teātri, kur iemīlējās un kļuva aktiera Jāņa Vītoliņa sieva. Kad viņa no teātra aizgāja, ārsts Ivars Krastiņš uzaicināja Ludmilas kundzi strādāt pirmajā zupas virtuvē Rīgā. Tur viņa gatavo ēdienu un to izsniedz mazturīgajiem jau 14 gadu. Kā pati atzīst, aktrises rūdījums šajā darbā viņai ļoti palīdzot.
Dzimusi aktrise
— Kā sākās jūsu aktrises gaitas?
— Ja tā var teikt, tad es jau piedzimu aktrise, jo tēvs ir kinorežisors Leonīds Leimanis (“Purva bridējs” un “Pie bagātās kundzes”) un māte ir aktrise.
Mācījos Dailes teātra aktieru 3. studijā kopā ar Olgu Dreģi, Astrīdu Kairišu, Uldi Vazdiku un citiem. Tie bija trīs skaisti gadi. Pirmā darbavieta bija Dailes teātris, kurā nospēlēju daudz skaistu lomu. Man pašai ļoti mīļa bija Sniegbaltītes loma un Paija Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija”. Tajos laikos spēlēju arī padomju meitenes.
Visam jābūt pēc Smiļģa prāta
— Kādas ir jūsu atmiņas par Eduardu Smiļģi, daudzi aktieri viņu uzskata par despotisku…
— Kad vēl mācījos un arī spēlēju, viņš jau bija ļoti vecs un slimību nomākts cilvēks. Viņš mums sagādāja daudz rūpju, jo visam bija jānotiek tikai tā, kā režisors vēlējās. Pat pa skatuvi mēģinājumos nedrīkstējām staigāt apavos. Tomēr viņš bija izcils teātra cilvēks, kādus tagad visai reti var sastapt. Līdz pašām beigām viņš bija ļoti prasīgs.
Smiļģim patika slaidas aktrises, tādas kā Vija Artmane, bet es biju maza un sīciņa. Taču viņš man deva skaistas lomas. Piemēram, lugā “Iļja Muromietis” man bija emocionāla loma — kāda meitene, kura aiziet bojā. Man vajadzēja skriet pa augstu laipu, un, kad slepkava (Andris Bērziņš) iedūra, es kritu, un Muromietim mani bija jānoķer. Laipa bija augsta, un man vienmēr bija bail, vai viņš paspēs laikā noķert. Reiz viņa vietā nostājās Smiļģis un teica: “Krītiet, es jūs ķeršu!”. Aktrise Ērika Ferda viņam aiz muguras rādīja, lai Dieva dēļ to nedaru, jo viņš mani nenoturēs…
“Kurpes nost!”
Skatuves grīda bija ļoti nelīdzena, skabargaina un arī naglaina, tāpēc mēģinājumā reiz uzvilku šņorkurpes, kuras domāju valkāt tikai izrādēs.
Smiļģis to pamanīja un ārkārtīgi pārskaitās: “Kurpes nost, kurš uz skatuves uzdrošinās nākt ar kurpēm?”. Es arī noāvu, un, pa skatuvi skraidot zeķēs, pēdas drīz vien bija asiņainas…
Mēs viņa priekšā bijām melni un maziņi. Pat izrādes paši zālē nedrīkstējām skatīties, tikai galerijā. Tomēr es Smiļģi atceros ar labu, jo ģeniāliem cilvēkiem ikdienas pelēcība nepiemīt un viņu ekstravagances ir jāpiedod.
Jaunās vēsmas
— Kā nonācāt Jaunatnes teātri?
— Teātrī nokļuvu, izturot konkursu. Uz Jaunatnes teātri aizgājām kopā ar Uldi Pūcīti, un tur es satiku Jāni Vītoliņu, lai gan pirmajos gados man bija cits draugs. Lomu man bija daudz, un strādāju ar prieku un no sirds. Vītoliņš vairākās lugās bija mans partneris, un tā mēs pamazām vien saspēlējāmies, līdz 1965. gadā apprecējāmies.
Vispirms dzīvojām vienā istabiņā, tad Teātra biedrība piešķīra divas istabiņas komunālajā dzīvoklī. Tā veidojās mūsu ģimenes ligzda, kurā vienmēr bija mazi bērni, jo viņi dzima pēc “lielām pauzēm”.
Mēs laimīgi nodzīvojām 35 gadus, līdz Jāņa aiziešanai 2000. gadā. Es vēl tagad tam neesmu tikusi pāri, lai arī vienmēr esmu bērnu un draugu vidū, taču man pietrūkst viena vienīgā… Arī bērniem viņa trūkst.
Gadījums maina dzīvi
— Kā no skatuves nokļuvāt zupas virtuvē?
— Tas bija gadījums, ar kādiem katra cilvēka dzīve ir pārpilna. Mūsu ģimenes draugs ārsts Ivars Krastiņš, kurš Atmodas laikā bija Tautas frontes patriots, bija iepazinies ar Svētā Jāņa palīdzības misijas pārstāvjiem Hamburgā un sāka Latvijai organizēt humāno palīdzību no Vācijas. Viņiem tobrīd piebiedrojās arī Joahims Zīgerists.
Tā kopā tapa ideja dibināt pirmo zupas virtuvi Latvijā, un Krastiņš uzaicināja mani tajā strādāt. Viņa galvenais noteikums cilvēkiem, kurus ārsts aicināja darbā zupas virtuvē, bija — lai mēs nebūtu saistīti ar padomju laika ēdināšanas sistēmu. Tobrīd es no teātra jau biju aizgājusi un piekritu Krastiņa priekšlikumam — vārīt zupu kā mājās.
Zīgerists četrus mēnešus finansēja virtuvi. Vēlāk Svētā Jāņa palīdzības misija iegādājās virtuves iekārtu. To atklāja kādā pagrabā, kur bija liela telpa. Strādājām četras sievietes un divi vīrieši. Drīz sapratām, ka Zīgerists tikai “zīmējas”, tāpēc Svētā Jāņa palīdzības organizācija no viņa palīdzības atteicās. Taču mēs visus šos gadus pārtiekam arī no vāciešu ziedojumiem.
Ik dienu pustūkstotim cilvēku
— Kāds bija sākums?
— Milzīgos katlos darbdienās vārījām apmēram 500 litru zupas, jo pie mums nāca ļoti daudz cilvēku. Liela daļa bija no inteliģences aprindām — veci, slimi un vientuļi, kuriem bija maza pensija. Viņi par to kaunējās, bet tomēr nāca. Toreiz zupu saņēma katrs, kurš gribēja, taču ilgi tā nevarējām “pavilkt”, jo arī Vācija vairs nespēja mūs pilnībā finansēt.
Tad virtuvei pievērsās arī pašvaldības — trūcīgajiem izsniedzot zupas talonus. Esam vairākkārt mainījuši virtuves vietu. Tagad mēs esam tieši blakus Brasas cietumam. Nu Rīgā darbojas daudz zupas virtuvju, bet mūsējā tomēr bija “pirmā bezdelīga”.
Inteliģences vietā “bomži”
— Vai zupas saņēmēju kontingents ir mainījies?
— Tagad, kad esam blakus cietumam, arī klientu sastāvs ir pavisam cits. Virtuves telpa ir maza, nu esam tikai divas saimnieces un viens strādnieks. Tagad mums ir ļoti maz talonu, jo cilvēki var izvēlēties — vai saņemt sešus latus, vai ar talonu nākt uz zupas virtuvi. Daudzi labāk paņem naudu un pēc zupas nāk tāpat. Mēs to arī dodam, cik nu esam izvārījušas.
Klientūra pa šiem gadiem pilnībā mainījusies. Daudzi mūsu pirmie apmeklētāji jau ir aizsaulē. Gadu gaitā redzam, kā vecums un slimības pieveic cilvēkus. Un tad es zinu, ka pašai “savākties” palīdz aktrises dotības. Lai cik smagi ap sirdi, smaidu un cenšos šos cilvēkus uzmundrināt.
Tagad pie mums mielojas “izteikti” bomži un narkomāni. Visvairāk ir tādu, kuri tikko iznākuši no cietuma. Nu kur gan lai tāds cilvēks paliek? Labi vien ir, ka nāk uz zupas virtuvi, vismaz ēdiens nav jāzog vai jāmirst badā.
Mēs zupu sūtām arī cilvēkiem, kurus aprūpē mājās sociālo dienestu darbinieki.
Galvenais ir reāla palīdzība
— Vai pa šo laiku nav “nocietinājusies” sirds?
— Nē, sirds nav nocietinājusies, bet nākusi atklāsme par cilvēku likteņiem. Katram cilvēkam ir savs dzīves stāsts, romānus varētu sarakstīt. Daudziem nav dokumentu, daudzi slimo ar tuberkulozi… Uzņēmīgākie ir cittautieši, viņi uzskata, ka zupa pat pienākas, ka tā nav nekāda labdarība. Tajā pašā laikā latviešu vecās kundzītes stāv maliņā un kautrējas nākt tuvāk. Taču mēs aicinām un barojam visus.
Viņiem žēlabas neko nedod, galvenais ir reālā palīdzība. Mēs iedodam zupu. Ja dod kādu mantu, to var apmainīt pret šņabi, bet zupu apēdīs. Žēl, bet daudzi nodzeras. Cilvēki pēc zupas nāk ar saviem traukiem, daudziem tā jālej plastmasas pudelē, kurai nogriezta augšmala, un dažreiz, atvainojiet, esmu redzējusi arī naktspodiņus…
Zupu vēl vajadzēs
— Vai šādas zupas virtuves, jūsuprāt, Latvijā būs vēl ilgi?
— Grūti pateikt. Domāju, ka šo labdarības veidu vēl tikai pēc laba laika nomainīs citas formas. Arī vācieši uzskata, ka jābūt pārmaiņām, jo esam Eiropas valsts. Taču šādi cilvēki nekad neizzudīs, tādi ir arī ārzemēs, tikai bagātajās valstīs par viņiem vairāk rūpējas. Visiem laikiem ir savi labumi un savi sliktumi.
Vistraģiskāk, ja cieš bērni. Paldies Dievam, pēc zupas pēdējā laikā bērni nāk ļoti reti. Grūti arī vecajiem pensionāriem, kuriem pensijas pietiek tikai komunālajiem maksājumiem, viņiem šī zupa ir pat izdzīvošanas jautājums. Tāda nu ir reālā dzīve.
Bagāto teātris
— Bet dzīve taču arī ir teātris…
— Nabadzīgajiem dzīve nav teātris, bet bagātajiem un Latvijas politiķiem gan. Teātris ir partiju cīņas un visādi geju un lesbiešu gājieni. Kā šie cilvēki pavada laiku? Ja mēs viņiem nepievērstu uzmanību, nekas nenotiktu. Un cik naudas aiziet tā visa reklāmai! Man dusmas, ja šādos gadījumos runā par cilvēku tiesībām. Kāpēc neviens nepiemin tās večiņas cilvēktiesības, kuru saimnieks iemūrēja savā mājā? Tas ir kā murgs…
Lai man neviens nestāsta, ka daudzus miljonus var nopelnīt dažos gados, kā tas notiek Latvijā. Vissliktāk ir tas, ka daudzi miljonāri negrib palīdzēt saviem līdzcilvēkiem, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem pilda tikai savas kabatas.
Lasa “Zaļo zemi”
— Kā pārvarat savus satraukuma brīžus?
— Cenšos sāpes sev klāt nepielaist, eju pie cilvēkiem un sev saku — par problēmām es tagad nedomāšu. Man patīk atbraukt uz “Maurēniem”, ar laiku te palikšu dzīvot pavisam. Kad grūti, pārlasu Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Šī grāmata man stāv pie gultas, un bieži to pāršķirstu. Ja būtu vēl jauna aktrise, gribētu tēlot Annu, arī Līzbete būtu brīnišķīga raksturloma.
— Tātad jūs pavisam drīz būsiet aizkraukliete?
— Tā ceru, ka šeit dzīvošu arī ziemās. Taču cilvēks domā, Dievs dara. Dēls Zemgus jau blakus vecajai mājai sācis celt savējo. Top pirts, un, kad būs māja, tad viņa ģimene dzīvos blakus “Maurēniem”. Acīmredzot daļa Vītoliņu atgriezīsies savā sākotnē, un es būšu kopā ar viņiem — saviem mīļajiem.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ludmila Vija Vītoliņa (dzimusi Leimane).
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1941. gada 15. septembris, Lielvārde.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Dailes teātra 3. aktieru studiju.
NODARBOŠANĀS: Svētā Jāņa palīdzības zupas virtuves pavāre.
ĢIMENE: aktiera Jāņa Vītoliņa atraitne. Četri bērni — Jana (40 gadu) televīzijas korespondente, Zemgus (30) SIA “Mežam un dārzam” veikalu direktors, Lelde (25) Rīgas pašvaldības ceļu policijas galvenā lietvede, Līna (20) Latvijas Universitātē studē vēsturi, trīs mazbērni: Reinis, Kristers un Haralds, māte — Elvīra Leimane.
VAĻASPRIEKS: adīšana, tamborēšana, grāmatu lasīšana un interese par politiku.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
