Šodien bebrēniete Anna Bite savu 65. dzimšanas dienu svin tuvāko radinieku lokā.
Šodien bebrēniete Anna Bite savu 65. dzimšanas dienu svin tuvāko radinieku lokā. Sveicēji kā sāk ciemoties Annas dienā, tā nāk pa vienam līdz pat 31. jūlijam, kad ir Annas kundzes dzimšanas diena. Nu neiznāk svētkus nosvinēt vienā dienā!
Koka tupelītes
ar ādiņām
Jubilāres dzimtā puse ir Latgale, dzimusi un augusi Zilupes rajona tagadējā Rundānes pagastā, mācījusies Pakalnes pamatskolā. “Atceros, kā bērnībā, tikko pēc kara, dzīvojām — līdz pirmajām salnām pat uz skolu, kas bija vairākus kilometrus no mājām, gājām basām kājām. Aukstam laikam tēvs darināja koka tupelītes ar ādiņām, ar tādām staigājām, līdz sniegs kļuva neizbrienams. Nosaluši, pustukšiem vēderiem un basām kājām tomēr sēdējām skolas solos un mācījāmies! Bija labi! Un vēl pietika enerģijas izskrieties un spēlēties! Nežēlojāmies, ka grūti,” atminas Annas kundze.
Aizmieg starp govīm
Kad jubilāre bija padsmitgadniece, ģimene no Latgales pārcēlās uz Sunāksti pie tēva vecākiem. Agri sāka strādāt kolhozā, lauku brigādē, bija jāpalīdz arī tēvam celt māja. “Strādāju smagus lauku darbus, bet tik ļoti vēlējos pabeigt vidusskolu! Man ar rokām bija jāizslauc 18 govju, bez manis fermā strādāja vēl daudz jaunu meiteņu. Reiz, pavisam pagurušas, atlaidāmies salmos govju rindā, kur bija brīva vieta, un aizmigām. Tagad, atceroties, kā bargais brigadieris mūs guļošas starp govīm atrada, nāk smiekli, bet toreiz bijām nobijušās!”, stāsta jubilāre. Kolhoza laiks jubilārei palicis atmiņā arī kā priecīgākais — dziedājusi korī, dejojusi tautasdejas, apceļojusi visu Latviju un piedalījusies Dziesmu un deju svētkos. Visskaistākie svētki vienmēr bijuši pie Staburaga. Tagad Annas kundze nemaz nevarot paskatīties uz to vietu bez asarām — tik skaisti tur bijis jaunībā.
Liliju vietā — asfalts
Prātojot, ko darīt tālāk, Annas kundze izlēma, ka viņai ir jāpabeidz vidusskola. “Pametu fermu, aizgāju uz Jēkabpili un mācījos vidusskolā. Lai kaut ko nopelnītu iztikai, vienu brīdi strādāju pie slavenā liliju audzētāja Viktora Orehova. Kādas liliju plantācijas viņš bija ierīkojis Jēkabpilī! Nesen braucu uz Jēkabpili un domāju, kā dzīvē notiek — tagad liliju lauku vietā ir asfalts un slejas supermārketi. Kam vispār cilvēka mūžs ir domāts?” prāto jubilāre. Roka iemēģināta, piecus gadus strādājot arī par metinātāju — metinājusi pat degvielas kannas.
120 spaiņu vīna
Pieci dzīves gadi Annas kundzei pavadīti Ukrainā, tuvu pie Moldāvijas robežas, jo aizbraukusi līdzi pirmajam vīram uz dzimteni. Ģimenes dzīve neizdevās, bet laulībā piedzima divi bērni, ar kuriem Annas kundze atgriezās dzimtenē: “Tur pavadītie gadi man palikuši atmiņā ar karstumu, stipru sauli un ražīgu zemi. Sākumā, kamēr pieradu, varēju patverties tikai ēnā. Apbrīnoju, cik tur bija ražīga zeme — nevajadzēja mēslot, kā mēs to darām Latvijā, viss auga tāpat! Arbūzi, melones, vīnogas, plūmes – pārpārēm. Kad pirmajā gadā vīramāte no tīrām vīnogām sagatavoja 120 milzīgu spaiņu ar vīnu, es domāju: to jau visu mūžu varēs dzert un dzert! Ko jūs domājat? Līdz pavasarim viss bija izdzerts! Uz galda katrā mājā dienu un nakti stāvēja pielietas lielas krūzes ar vīnu, un dzēra viņi visu dienu!”
Anniņ, mums gribas ēst!
Atgriežoties Latvijā, Annas kundze atkal nodibināja ģimeni, liela mūža daļa pavadīta Bebros. Izaudzinājusi trīs bērnus, Svetlanu, Juriju un Andreju, tagad lepojas jau ar desmit mazbērniem un audžumeitu. “Trakāk ir tad, kad visiem ir svētki, un katrs taču zina, ka ome jau noteikti apsveiks. Un sveicu arī, jo visi ir mīļi. Ļoti priecājos par audžumeitu Aigu. Pieņēmu viņu no Bormaņiem, un sākumā mums ļoti grūti gāja. Viņai ir ļoti skaista balss, mācās Kokneses mūzikas skolā, un abas ceram viņas nākotni saistīt ar mūziku,” stāsta jubilāre. Šobrīd Annas kundze joprojām strādā apdrošināšanas aģentūrā “Balta” un ir Bebru pagasta pensionāru padomes priekšsēdētāja. Kopā ar pagasta pensionāriem regulāri apceļo Latvijas skaistākās vietas, organizē kopīgus pasākumus gan sev, gan arī citu rajonu pensionāriem. Īpaši sadraudzējušies ar lubāniešiem, tagad ciemos brauc regulāri. Neviens pensionāru izbraukums vai ballīte nav iedomājama bez rasola. “Tas mums ir obligāti! Braucot ekskursijā, iesaiņoju līdzi sagrieztās salātu sastāvdaļas atsevišķos maisiņos, lai nesabojājas. Reiz pēc kādas ekskursijas, kad visi bijām krietni izstaigājušies, nepaspēju vēl iekāpt autobusā, kad vienā balsī visi sauc: “Anniņ, mēs gribam ēst! Pati jau esmu viņus pieradinājusi,” smej jubilāre.
Sarunas laikā jubilāre ik pa brīdim, gremdējoties atmiņās, iesaucas: “Tas tik bija forši!” Skaidrs, ka tādam cilvēkam kā Annas kundze nemūžam neizdosies apvienot vārdadienas un dzimšanas dienas svinības vienā dienā! Sveicēju un laba vēlētāju ir tik daudz. Tas tāpēc, ka viņa nav tāda kā citi, un nevajag arī! Atšķirties no citiem — tas ir interesanti!
