Ikgadējā Latvijas biškopju saietā 2006. gada garšīgākā medus titulu saņēma trīs Aizkraukles rajona bitenieki.
Ikgadējā Latvijas biškopju saietā 2006. gada garšīgākā medus titulu saņēma trīs Aizkraukles rajona bitenieki. Par Vidzemes garšīgāko medu atzīts skrīverietes Lolitas Rudzītes bišu vākums, par Zemgales garšīgāko medu — pilskalnietes Marijas Šalnas saimniecībā iegūtais saldais nektārs, bet par labāko bioloģisko medu titulēts Viļņa Brauna medus, kuram drava arī ir Pilskalnē.
Vērtē katru novadu
Latvijas biškopju saietā, kurš šogad notika Daugavpils rajona Višķu pagastā, noteica katra novada garšīgāko medu. Tāda kārtība izraudzīta pirmo reizi, jo iepriekšējos gados vērtēts visu Latvijas biškopju vākums kopā. Atklājies, ka Latgales medus ir tumšāks un ar spēcīgāku garšu, Zemgales medus — gaišāks un maigāks.
Lai noteiktu labāko, bija tikai viens kritērijs — garša, un vērtētāji bija biškopju saieta dalībnieki. Konkursam iesniegtajam medum piešķīra numuru, un garšotāji nezināja, par kura saimnieka vākumu balso.
Atzinība nav tikai pieklājīgi glaimi
“To, ka medus no manas dravas ir īpaši gards, esmu dzirdējusi daudzreiz. Taču vienmēr pie sevis nodomāju — pieklājīgi glaimi. Vienreiz šim produktam ir tāda garša un aromāts, citreiz atkal cita. Katru reizi sviestais medus atšķiras, un tā garša, krāsa un smarža atkarīga no saimes, laika apstākļiem, nektāra, bišu darba intensitātes un citiem faktoriem. 15 gadu laikā, kopš darbojos ar bitēm, esmu “savākusi” lielu garšu kolekciju — pavasara, vasaras un rudens medus ir tik dažāds. Šīs nianses reizēm pārsteidz. Gadījies ievākt pat egļu čiekuru ziedu medu tumšā krāsā ar spēcīgu skuju aromātu. Tas ir piemērotākais līdzeklis vannas peldēm, pirts procedūrām, noteikti arī pret saaukstēšanos,” stāsta pilskalniete Marija Šalna, kurai Zemgales garšīgākā medus tituls bija lieliska dāvana vārdadienā.
Panākumi Pilskalnes medum
Marijas kundze uz biškopju saietu devās pirmo reizi, un turp viņu uzaicināja rīdzinieks Vilnis Brauns, kurš savu bišu dravu izvietojis pilskalnieša Jāņa Pavloviča saimniecībā. Arī Jānis ir biškopis, un, redzot viņa darbošanos, kā arī piemērotos apstākļus dravas turēšanai, Vilnis Brauns lūdza atļauju draugam savu dravu pārcelt uz Pilskalnes pagasta “Cebriņiem”.
“Arī lauku cilvēkam vajadzīga atpūta, un kāpēc gan savu vārdadienu nenosvinēt jaukā pasākumā kopā ar citiem biškopjiem,” pēc šādiem kaimiņa argumentiem Marijas kundze apkopa savu saimniecību un devās uz Daugavpili. “Abonēju žurnālu “Biškopis”, kur izlasīju, ka saietā būs garšīgākā medus konkurss. Paņēmu vienu burciņu no saviem krājumiem un pierunāju kaimiņu ņemt līdzi arī savu medu. Uzzinot, ka mūsu medus atzīts par labāko, biju patīkami pārsteigta, mani pārņēma neviltots prieks, jo tas bija apstiprinājums jau iepriekš dzirdētajiem radu un draugu apgalvojumiem par manu bišu vāktā medus garšu,” stāsta pilskalniete.
Marijas kundze priecājas ne tikai par piešķirto titulu, bet arī par gūtajām zināšanām saieta laikā rīkotajās lekcijās. Būts arī kādā paraugsaimniecībā Daugavpils rajona Vīksnas pagastā, kur bitenieki rādījuši dažādus biškopības “knifus”. Labas idejas noskatītas arī biškopības produktu un inventāra tirdziņā. Vienīgi žēl, ka šajā pasākumā satikts tik maz pazīstamu dravnieku no Aizkraukles rajona.
Biškopību veicina piemērotā vide
Marija Šalna uz Daugavpili veda otrā svieduma medu, jo pirmais vākums jau izdalīts radiem un draugiem. Pēdējo gadu laikā Šalnas kundzei izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri jau laikus zvana un vaicā, kad būs medus. Šie cilvēki galvenokārt ir no Rīgas, kā arī Jelgavas, kur Šalnas kundze agrāk dzīvoja. Viņas medu par labu atzina arī norvēģi. Kāds pilskalnietes skolasbiedrs strādā Norvēģijā un pacienāja ar Latvijas medu savus sadarbības partnerus, kuriem saldais gardums tik ļoti iepatikās, ka viņi lūdza atvest vēl. Nu ik pa laikam pa kādai burciņai medus no Pilskalnes aizceļo arī uz Norvēģiju.
Šalnas kundze uzskata, ka Pilskalnē ir ļoti piemērota vide biškopībai. Pagastā daudzviet saglabājusies neskarta daba, ir daudz bioloģiski vērtīgu pļavu, kārklu audžu. Labvēlīgos laika apstākļos no ziedošajiem kārkliem var iegūt medu ar izcilām garšas īpašībām. Vietējie biškopji priecājas, ka bagātīgās ziedu pļavas nav pārvērstas rapša un griķu laukos, jo viņi, atšķirībā no daudziem dravniekiem, šos augus uzskata par medus garšas ienaidniekiem. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka šajā pusē ir vairākas labas dravas, piemēram, Grakoviču, Bajinsku un Pavloviču ģimenes saimniecībās. Bajinsku un Pavloviču ģimenē ar biškopību nodarbojas pat vairākās paaudzēs.
“Krampis” kaulos vēl turas
Arī Marija Šalna bišu saimes mantojusi no tēva. Viņš bija mežkopis, mīlēja dabu un kopa arī bites. Marijas kundzes tēvs pašmācības ceļā biškopību bija apguvis tik prasmīgi, ka pārzināja toreizējās padomju saimniecības dravu. “Ģimenē bijām trīs bērni, un visi devāmies palīgā tēvam pie bitēm. Šajā darbā gūts labs rūdījums, un spēka man joprojām netrūkst. “Krampis” kaulos mums laikam ir visiem, jo mans brālis ir pazīstamais svarcēlājs Aleksandrs Radzevičs,” piebilst Šalnas kundze.
No Jelgavas uz Pilskalni Marijas kundze pārcēlās 1991. gadā un dravu sāka veidot no dažām bišu saimēm. Viņas dravā savlaik bijis pat 30 saimju, pagājušajā gadā ieziemotas 26, bet vairākas gāja bojā. Šalnas kundze nodarbojas arī ar lopkopību un strādā algotu darbu. Viņa ir Pilskalnes pamatskolas zīmēšanas skolotāja.
“Darba netrūkst. Reizēm pat uzņemos pārāk daudz, jo man ir tikai divas rokas, un šad tad pat nevaru paveikt visu tik labi, kā gribas. Šogad esmu nolēmusi atteikties no lopkopības un paplašināt biškopības nozari, jo pieprasījums pēc manas saimniecības medus ir lielāks nekā piedāvājums,” piebilst Šalnas kundze. Pilskalniete saņem arī Eiropas Savienības atbalstu pusnaturālās saimniecības pārstrukturizācijai. Par iegūto finansējumu šobrīd mājai ceļ nelielu piebūvi, kur nākotnē iecerēts izveidot medus pirmapstrādes telpu. Marija Šalna beigusi arī bioloģiskās saimniekošanas kursus, lai saprastu, ko tas nozīmē un kā saimnieko ar videi draudzīgām metodēm.
