Ainārs Bajinskis saimnieko Pilskalnes pagasta zemnieku saimniecībā „Mežmaļi”, viņš dzīvo tā, kā daudzi tikai sapņo — tuvākie kaimiņi ir puskilometra attālumā, bet līdz nākamajiem ir divi kilometri.
Ainārs Bajinskis saimnieko Pilskalnes pagasta zemnieku saimniecībā “Mežmaļi”, viņš dzīvo tā, kā daudzi tikai sapņo — tuvākie kaimiņi ir puskilometra attālumā, bet līdz nākamajiem ir divi kilometri.
“Iesēžos automašīnā un jebkurā brīdī varu nokļūt tur, kur vajadzīgs. “Mežmaļu” mieru un klusumu nemainītu pret pilsētas trokšņiem,” pārliecināts Ainārs Bajinskis.
Turpina vecāsmātes iesākto
— Ar ko “Mežmaļos” nodarbojaties vairāk — ar lauksaimniecību vai biškopību?
— Pirms vairākiem gadiem radās doma audzēt upenes, un to arī sāku īstenot, taču ar laiku atskārtu, ka šis nav izdevīgākais veids, kā nopelnīt. Pamatā nodarbojos ar biškopību, un lauksaimniecība ir pakārtota bitēm — laukus apstrādāju tik, cik nepieciešams viņu darbam. “Mežmaļos” ir arī ābeļdārzs un bumbieres.
— Kā radās doma nodarboties ar biškopību?
— Tēva mātei vēl pirms kara “Mežmaļos” bija bites, taču, ienākot Latvijā, krievi izpostīja daudzas saimniecības, arī šo. Bija salējuši stropos ūdeni un izlaupījuši visu medu. Ar laiku vecāmāte atkal sāka turēt bites un tad, kad pati vairs nespēja par tām rūpēties, atstāja visu mana tēva ziņā, sakot: ja grib, lai rūpējas, ja ne, viss aizies postā. Tolaik bija mazāk par desmit bišu saimēm. Tas bija ap 1985. gadu, un mēs diezgan skeptiski raudzījāmies uz biškopību tādā nozīmē, ka jāiegulda daudz laika un darba, bet nezinājām, kāds būs rezultāts. Kad tēvs pēc divu mēnešu dzīvošanas laukos pie bitēm atgriezās ar divām lielām un pilnām medus kannām, sapratām, ka mums jāturpina vecāsmātes iesāktais. Šobrīd mums ir gandrīz 90 bišu saimju.
Trīsdesmit bišu dzēlienu ir nieks!
— Kā konkurējat citu medus ražotāju vidū?
— Šodien medu saražot prot visi, taču atšķirīga ir medus kvalitāte, kas arī nosaka medus cenu. Latvijā strauji sāk audzēt rapsi, un lielākoties jaunie biškopji no tā iegūst medu, taču bieži tas ir bezgaršīgs un pliekans. Mēs ražojam dažādu ziedu medu, šogad ir ideja pamēģināt to iegūt no viršiem, tagad domāju, kā to labāk īstenot. Biškopībā iesaistās visa ģimene, katram ir savi pienākumi. Gadu garumā, tirgojot medu visā Latvijā, galvenokārt gadatirgos un dažādos pasākumos, izveidojies savs pastāvīgo klientu loks, kuri regulāri pie mums iegādājas medu.
— Kā saprotaties ar bitēm?
— Ģimenē tikai māsai ir alerģija pret bišu kodumiem, un tas nozīmē, ka viņa nedrīkst rādīties bitēm tuvumā. Pārējie esam pieraduši. Mani puikas, kad bija mazāki, gāja pie stropiem vienās apakšbiksēs, neklausot aizrādījumus, ka tā nedrīkst. Tagad, kad kļuvuši prātīgāki, bez aizsargtērpiem pie bitēm neiet. Piekrītu teicienam, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt — reiz mūs abus ar tēvu sadzēla trīsdesmit bišu. Ir dienas, kad bites ne no kā “satrakojas” un viņu rīcību nevar prognozēt.
— Vai medus ražotājiem ir kādas īpašas prasības?
— Manuprāt, šobrīd biškopības noteikumi kļūst vienkāršāki. Daudzi saimniekotāji Pārtikas un veterināro dienestu uzskata par biedu, kas nepārtraukti kaut ko pārbauda un kontrolē. Es viņus esmu pieņēmis tāpat kā ceļu policiju, kas ir neizbēgama un var parādīties jebkurā brīdī. Viņi tikai dara savu darbu, un, ja mēs ievērojam elementāras prasības un strādājam atbilstoši normām, nav nekādu problēmu. Problēmas ir tiem, kuri neko nedara un nepilda norādes.
Kas cits, ja ne mēs?
— Vai jums ir arī kāds cits pastāvīgs darbs?
— Katru ceturto diennakti strādāju apsardzē. Tas, protams, izjauc ierasto dienu ritmu, arī darāmos darbus, tomēr man ir regulāri ienākumi. Esmu arī zemessargs. Kādreiz šajā organizācijā darbojās arī jaunsargi, tagad, pēc reorganizācijas, sadarbojoties ar Neretas vidusskolu un pagasta padomi, vadu jaunsargu pulciņa nodarbības. Tajās var piedalīties bērni no divpadsmit gadu vecuma. Jaunsargu nodarbības ir lieliska iespēja iepazīt militārās lietas, iet pārgājienos un pārbaudīt savu izturību skarbos laika apstākļos, iemācīties orientēties mežā un iepazīt savu dzimto pusi. Jāatzīst, ka liela daļa zēnu, darbojoties jaunsargos, tādējādi aizstāj līdz šim spēlēto “kariņu” mājas pagalmā.
— Vai pusaudži darbību jaunsargos saista ar dzimtenes mīlestību?
— Domāju, ka diemžēl liela daļa par to nedomā. Pats nebūtu iesaistījies zemessardzē, ja man nebūtu tika lielas patriotisma jūtas un es nemīlētu savu dzimteni. Domāju: kas cits to darīs, ja ne mēs? Ar jauniešiem ir savādāk. Te atspoguļojas ģimenes dzīve — cik daudz katrs ir ieguvis no saviem vecākiem, jo šīs lietas jau nevar iemācīt tikai vēstures stundās. Tam jāsākas ģimenē.
— Kā mūsdienās pusaudžus var ieinteresēt darboties jaunsargos?
— Protams, jebkurā skolā ir daudz dažādu pulciņu, kuros bērniem iesaistīties. Diemžēl tie bērni, kuri gribētu darboties arī jaunsargos, ir jau pietiekami daudz noslogoti citās nodarbībās, un skolas diena beidzas ap pieciem sešiem vakarā. Nav vairs spēka fiziski darboties jaunsargos, lai gan ir vēlēšanās to darīt. Domāju, ka ikkatram pašam jāizvēlas tīkamākā nodarbe un no kaut kā arī jāatsakās. Darbojoties jaunsargos, tas ir pirmais solis, lai nākotnē, iespējams, veidotu militāro karjeru, kas šodien Latvijā ir ļoti aktuāli.
— Vai jaunieši paši izrāda iniciatīvu darboties un mācīties?
— Ir dažādi puiši. Meitenes pagaidām vēl nav darbojušās jaunsargu pulciņā, lai gan arī viņām te varētu būt interesanti. Puišiem vairāk patīk izturības pārbaudes, interesanti uzdevumi, piemēram, iegūt mežā uguni bez sērkociņiem. Protams, ir arī tādi, kuri darīs visu, lai vieglāk tiktu cauri. Ejot pārgājienos, katrs dalībnieks vienmēr ņem līdzi pusotra litra plastmasas pudeli ar dzeramo ūdeni, lai būtu, no kā uzvārīt tēju vai silto ēdienu. Tas ir lieks smagums, tāpēc ir tādi, kuri veiksmīgi “aizmirst” un tad staigā pie biedriem, lai sadabūtu sev ūdeni. Domāju, ka no tādiem, kuri jau pašā sākumā skatās, kā izsprukt sveikā uz citu rēķina, labi dzimtenes sargi neiznāks.
Mazliet arī aktieris
— Darbojaties Neretas kultūras nama dramatiskajā kolektīvā. Kas piesaista teātra spēlē?
— Man teātris vienmēr ir paticis, esmu noskatījies daudzas izrādes. Tad, kad pašu aicināja darboties kolektīvā, ne mirkli nešaubījos. Diemžēl šobrīd kolektīva sastāvs mazliet “paputējis”, visiem lauku darbi darāmi, tāpēc mēģinājumus atsāksim tikai rudenī, kad būs brīvāks laiks.
— Laukos cilvēki, jūsuprāt, aktīvi iesaistās kultūras dzīvē?
— Kamēr pats nespēlēju dramatiskajā kolektīvā, domāju, ka laukos nekas nenotiek vai notiek ļoti maz pasākumu. Tagad redzu, ka notiek ļoti daudz, tikai cilvēki par to nezina. Agrāk afišas izvietoja visos kaimiņu pagastos, ja kādā bija gaidāms kultūras pasākums. Tāpēc sabrauca arī apkārtējo pagastu ļaudis. Tagad neesmu redzējis, ka, piemēram, Pilskalnē būtu afiša par kādu koncertu vai teātra izrādi Neretā.
— Vai tiešām tikai informācijas trūkums ir iemesls pustukšai zālei kultūras pasākumā laukos?
— Varbūt ne tikai tas. Agrāk, kolhoza laikos, kad bija noteikts darbalaiks, lielākā daļa cilvēku vakaros bija brīvi un varēja iesaistīties dažādos pasākumos. Tagad, kad cilvēki galvenokārt strādā privātuzņēmumos, darbdienas laiks ir nenoteikts, tāpēc ir grūti paredzēt, kas gaidāms pēc nedēļas. Ir grūti, piemēram, saplānot un vienoties arī par kopīgu mēģinājumu laiku, lai visiem būtu izdevīgi.
— Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs un dzīvotu pilnvērtīgi?
— Man patīk teiciens — “Lai Dievs dod veselību, visu pārējo var nopirkt!”. Svarīgi, lai darbi veicas, lai mājās viss kārtībā. Nav tādu grandiozu plānu turpmākajai dzīvei, taču, ja izdodas padarīt ieplānotos mazos darbus, esmu priecīgs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ainārs Bajinskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 8. oktobris, Tukums.
DZĪVESVIETA: Pilskalnes pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: zemnieks un biškopis.
ĢIMENE: šķīries, ir divi dēli — piecpadsmitgadīgais Kaspars un deviņgadīgais Jānis.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
VAĻASPRIEKS: darbs zemessardzē un grāmatu lasīšana.
