Vidusskolu beidzējiem šis ir saspringts laiks — jāizšķiras, ko darīt tālāk.
Vidusskolu beidzējiem šis ir saspringts laiks — jāizšķiras, ko darīt tālāk. Ne mazāk svarīgs tas ir arī Iršu iedzīvotājai Sintijai Starovoitovai, lai gan diploms par augstskolas beigšanu jau viņai ir kabatā.
Izvēlas filoloģiju
Pēc Kokneses vidusskolas beigšanas 2003. gadā Sintija bija kā krustcelēs — tā īsti nemaz nezināja, kur studēt tālāk — vilināja gan filozofija, gan kultūrvēsture, gan literatūra, tāpēc arī dokumentus iesniedza vairākās augstskolās. Izšķirties palīdzēja literatūras skolotāja Ingrīda Frīdenberga, kura rosināja meiteni studēt filoloģiju. Ne mazāk noteicošs faktors izvēlē bija arī studiju maksa — Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes latviešu filoloģijas nodaļā viņa tika budžeta grupā, jo ļoti labi nokārtoja latviešu valodas un literatūras eksāmenu.
Auklējas kā ar bērniem
Mācības sāka 30 studentu, pirmajā kursā bija “iemaldījies” arī viens jaunietis, taču drīz vien viņš “kapitulēja”. Pēc trim gadiem augstskolas diplomu gan saņēma tikai 14 studenšu. Sintija stāsta, ka šis bija pirmais eksperimentālais kurss, kurš mācību programmu apguva trijos četru gadu vietā. Pasniedzēji ar eksāmenu rezultātiem bijuši ļoti apmierināti. Sintija studiju laiku atceras ar ne pārāk lielu sajūsmu — viņu kaitinājusi dažu pasniedzēju auklēšanās ar studentiem kā maziem bērniem. Bet studenti taču ir pieauguši cilvēki! Mācību slodze universitātē bija ļoti liela, sevišķi pirmajā kursā. Kā jau filologiem vajadzēja izlasīt ļoti daudz grāmatu — vismaz trīs nedēļā. Kad Sintija visu nepaspējusi izlasīt, izlīdzējusies ar grāmatu anotācijām.
Jauniete dzīvoja dienesta viesnīcā, par ko maksāja 14 latu mēnesī, bet brīvdienās brauca mājās. To viņa varēja atļauties, jo pusi ceļa izdevumu apmaksāja mācību iestāde. Arī tagad viņa bauda vasaru vecāku mājās. Ļoti patīk, jo pēc saspringtā eksāmenu laika tā vien kārojas lauku miera. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka Sintija sēž mājās, rokas klēpī salikusi. Vecākiem, kuri nodarbojas ar lopkopību, ir vidēji liela saimniecība, un darba tajā netrūkst nekad.
Labāk arodskolā
Sintijai vēl ir arī māsa, kura apguvusi datortehniķes profesiju Bebru arodvidusskolā un tagad mācās Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par grāmatvedi. Brālis šogad sāks mācīties 9. klasē. Ģimenē tagad rit intensīvas diskusijas, ko brālim darīt tālāk — vecāki grib, lai viņš mācās vidusskolā, bet Sintija iebilst. Viņa uzskata: ja cilvēkam ir skaidrs mērķis un viņš zina, ko grib, tad vidusskola ir velti nosists laks. Šādā gadījumā labāk izvēlēties arodskolu. Piemēram, brālim ļoti interesē būvniecība. Izdevīgāk taču būtu apgūt profesiju un vienlaicīgi beigt arī vidusskolu. Protams, galavārds jau piederēs brālim pašam.
Cilvēciski mutisks līgums
Sintija stāsta, ka vecāki īpaši bērniem neuzspiežot par katru cenu apgūt profesijas, kuras būtu saistītas ar saimniekošanu laukos. Šajā jomā viņi nekādu īpašu perspektīvu nesaredzot. Sintija puspajokam pusnopietni stāsta, ka pēc vidusskolas beigšanas ar vecākiem noslēgts cilvēciski mutisks līgums, ka viņai izglītību finansē piecus gadus. Pēc tam par tālāko dzīvi jādomā pašai. Tā kā rezervē vēl palikuši divi gadi, viņa iesniegusi dokumentus LU Filoloģijas fakultātē, lai apgūtu otrā līmeņa profesionālo programmu un kļūtu par literāro redaktori. Nu jau saņemta atbilde, ka viņa ieskaita studentes kārtā.Kādu Sintija sevi redz nākotnē? Kā korektori, kura rediģē kādu daiļdarbu. Tas, piemēram, varētu būt kāds no Paulu Koelju darbiem.
