Es lūdzu vējam, lai nenopūš Tavai ābelei ziedus.
Es lūdzu vējam, lai nenopūš
Tavai ābelei ziedus, vecomāt.
Ābeļziedos apsnidzis tavs mūžs —
Tos kādreiz nesi savā lakatā…
Es sēžu uz tā paša akmens,
Kur bēdas izraudāji tu,
Un sāpes izzūd griezes dziesmā,
It kā tu tai vārdus sacītu.
Te ir mans pasaules vidus,
Zem tavas ābeles, vecomāt.
Te rasā nomazgātu sirdi
Tev esmu vistuvāk klāt.
