Aizvadītā nedēļa mums, autoservisu darbiniekiem, bija nedaudz klusāka kā iepriekšējās.
Aizvadītā nedēļa mums, autoservisu darbiniekiem, bija nedaudz klusāka kā iepriekšējās. Klientu bija mazāk nekā pirms Jāņiem, kad cilvēki steidza labot braucamos, lai varētu doties zaļumos.
Taču, jo ilgāk ir sauss laiks, jo biežāk cilvēki brauc pie mums labot automašīnu ritošās daļas bojājumus. Bojātas bukses, izsisti amortizatori, salauztas atsperes, stūres iekārtas bojājumi, nolauzti amortizatoru kronšteini jālabo arvien biežāk. Turklāt visbiežāk klienti ar šādiem automašīnu bojājumiem brauc no Daugavas kreisā krasta pagastiem — Seces, Staburaga, Sunākstes, Kurmenes, Mazzalves. Cēlonis šiem bojājumiem ir viens — nelīdzeni un bedraini ceļi, kuru dēļ cilvēkiem jācieš zaudējumi. Valdība tikai sola, ka ceļus salabos, bet reāli neko nedara. Manuprāt, ceļu uz Seci sola salabot jau kopš 1986. gada. 20 gadu cilvēki pacietīgi gaida un bedrēs lauž automašīnas.
Lasīju, ka Zviedrijā plāno automašīnām ieviest īpašas alkoatslēgas, kuras neļautu iedarbināt dzinēju braucējiem, kuri pie stūres mēģinātu sēsties reibumā. Tādas ierīces steidzami vajadzētu ierīkot visās automašīnās arī Latvijā. Tās izglābtu ne vienu vien dzīvību. Pie tam atslēgas vispirms būtu jāierīko to braucēju spēkratos, kurus policija jau reiz pieķērusi braucam reibumā.
Alkoatslēgas nebūt nav vienīgās, kuras būtu ļoti nepieciešamas. Tāpat vajadzīgi ātruma ierobežotāji. Daudzi nedomā, cik bēdīgi var beigties pārāk ātra braukšana, īpaši pa nekvalitatīviem ceļiem.
Pagājusī nedēļa palikusi prātā arī ar traģisko nelaimes gadījumu Ikšķilē, kad tūlīt pēc pacelšanās nogāzās neliela lidmašīna un gāja bojā divi cilvēki. Domāju, šis nelaimes gadījums nav likumsakarība, bet gan ļoti neveiksmīga apstākļu sakritība. Jāņem vērā, ka, labāk dzīvojot, arvien vairāk cilvēku izmantos gan privātās lidmašīnas, gan privātos helikopterus. Arī pie mums, Latvijā. Tāpēc arvien lielāka uzmanība jāpievērš gan šo lidaparātu tehniskajai kārtībai, gan tam, vai piloti, kuri vada šos transportlīdzekļus, ir pietiekami apmācīti un ar labu veselību.
Pie mums visai attīstītas ir kontrolējošās institūcijas uz autoceļiem, bet līdzīgām struktūrām jāstrādā arī lidlaukos, īpaši jāpārbauda lidmašīnu tehniskā kārtība. Un šīs pārbaudes nedrīkst būt formālas, jo nelaimes gadījumu sekas aviācijā parasti ir daudz traģiskākas nekā uz autoceļiem.
Savlaik runāja par rūpīgu kontroli arī uz ūdens, taču, šķiet, neviens šajā jomā neko nespēj vai nevēlas kontrolēt. Ūdensmotociklu un jaudīgu motorlaivu īpašnieki, parasti turīgu vecāku bērni, brauc, kur un kā vēlas. Īpaši bīstami, ja šāds, visbiežāk iedzēris, braucējs savu meistarību vēlas apliecināt tur, kur citi peldas. Un parasti nav neviena, kurš viņu varētu apturēt. Ja arī kāds kontrolētājs ierodas, viņa ekipējums bieži vien ir visai nožēlojams. Valstiskā līmenī būtu jārūpējas par to, lai šo dienestu aprīkojums būtu pietiekami moderns.
Aizvadītajā nedēļā aktīvi diskutēja arī par Nacionālo bruņoto spēku komandiera maiņu un armiju kopumā. Pagaidām Latvijas armiju vērtēju ļoti negatīvi. Ja izpletņlēcēji, kuri noslīka Daugavā, būtu pietiekami labi ekipēti un par lēcieniem atbildīgās personas būtu izdarījušas visu, kā nākas, traģisku seku nebūtu. Acīmredzot nebija ne glābšanas vestu, ne nažu, ar ko pārgriezt izpletņa šņores. Karavīri bija no elitāras armijas vienības, kurā dienošajiem dažu minūšu pelde aukstā ūdenī nevarēja būt liktenīga.
Zeibota kungam, protams, atbildība bija jāuzņemas, jo viņš kā armijas komandieris “neredzēja”, kādi cilvēki dien viņa pakļautībā. Taču viņu šajā situācijā nevar tik ļoti vainot kā instruktoru, kurš tieši atbildēja par lēcienu organizēšanu. Mans kursabiedrs padomju laikā dienēja desantvienībā. Lai cik slikti domājām par padomju armiju, lidmašīnā nedrīkstēja iekāpt, pirms līdz pēdējam mezglam nebija pārbaudīts ekipējums.
Par aiziešanu no Latvijas Televīzijas paziņoja žurnālists Jānis Domburs, kurš nespēja vienoties ar televīzijas vadību par raidījuma “Kas notiek Latvijā?” finansējumu. Otra tik aktīva žurnālista kā Jānis Domburs Latvijas Televīzijā nav. Protams, gadījās, ka viņš kādu reizi “pāršāva pār strīpu”. Taču viņa aiziešanas dēļ daudz zaudēsim mēs, skatītāji, kuriem viņš deva iespēju ieraudzīt politiķu patiesās sejas. Tuvojoties vēlēšanām, visas partijas pēkšņi pret tautu kļūst tik labas, ka ne pazīt. Tieši tāpat kā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Diemžēl labāk no šiem solījumiem nav kļuvis. Ne velti Valsts prezidente no Saeimas tribīnes daļu deputātu nosauca par klauniem. Stipri, taču diemžēl ļoti patiesi vārdi.
Kokam ir divi gali. Par darbu jāsaņem adekvāts atalgojums. Vai Dombura kungs rīkojās pareizi, prasot par savu darbu tik lielu samaksu? Iespējams, nē. Tik lielu algas pielikumu vajadzēja pieprasīt pakāpeniski. Iespējams, ieguvēji būtu visi. Tagad vairāk ir zaudētāju.
Skandālu pagājušajā nedēļā izraisīja arī informācija, ka Saeimā kolēģi mēdz nobalsot to deputātu vietā, kuru tobrīd nav zālē. Tas norāda, ka daļai deputātu darbs Saeimā nav svarīgākais, jo var veikt dažādas blakusnodarbes laikā, kad jāstrādā parlamentā. Savukārt kolēģi viņus piesedz. Tad nav ko brīnīties par jocīgiem likumiem. Acīmredzot balsošanas sistēma ir nepilnīga. Tomēr skumji, ka jāizdomā dažādi paņēmieni, kā Saeimas deputātus atturēt no blēdībām, citiem vārdiem — no nelikumīgas rīcības.
Ziņās klausījos par kārtējiem uzbrukumiem latviešu viesstrādniekiem Īrijā. Tās ir tikai nepareizas valsts politikas sekas. Cilvēkiem ar labu izglītību jāmeklē vienkāršs, taču daudz labāk apmaksāts darbs ārzemēs. Tas viss bremzē valsts attīstību. Šķiet, pie mums neviens pat nepūlas noturēt izglītotus cilvēkus. Tikai vārdos un skaistos solījumos rūpējamies par labāku nākotni, bet ne reālos darbos. Šodienas dzīve pieprasa vairāk naudas, nekā spējam nopelnīt. Katrs taču grib braukt ar normālu automašīnu, atpūsties citās valstīs, redzēt pasauli, galu galā — katru dienu labi paēst. Diemžēl šīs vajadzības bieži vien paliek neapmierinātas.
