Izlasījusi 10. jūnija laikraksta numurā pensionāres Tamāras kundzes viedokli “Kaķi izjauc līdzsvaru dabā”, vēlos izteikt savas domas. Es piekrītu, ka sīko dziedātājputniņu paliek arvien mazāk, bet vaina nav kaķos.
Izlasījusi 10. jūnija laikraksta numurā pensionāres Tamāras kundzes viedokli “Kaķi izjauc līdzsvaru dabā”, vēlos izteikt savas domas.
Es piekrītu, ka sīko dziedātājputniņu paliek arvien mazāk, bet vaina nav kaķos. Katram kaķim ir mājas un saimnieks, kas viņu baro.
Nav arī tā, ka pilsētas kaķi staigātu pa laukiem. Kaķis turas pie mājvietas. Bērnu smilšu kastes dzīvnieks gan var piemēslot. Bet tā ir cita problēma.
Manuprāt, putniņu iznīcināšanā vainojamas vārnas un žagatas, kuras vairojas uz nebēdu, jo viņām dabā pretinieku nav. Neviens viņu ligzdas nevar aizsniegt, tās ir augstos kokos. Lieli vārnu bari kā armija iet pa laukiem un iznīcina visas sīkās radības. Žagatas ir tik nekaunīgas, ka iet kūtī un nes ārā vistu olas. Piemēram, mazās žubītes ligzdiņa ir īsts mākslas darbs, no ķērpīšiem un sūniņām izgatavota, pielīmēta pie koka, bet vienalga žagata to saplēš un nomet zemē. Un tā katru gadu. Jaunu paaudzi izaudzēt neizdodas.
Visos laikos vārnas un žagatas ir uzskatītas par nevēlamiem putniem, bet pašlaik viņas, izrādās, ir arī saudzējamas. Viņas gan nevienu nesaudzē. Ja tā turpināsies, mūsu mazbērni dzirdēs tikai: ” Krā, krā!”.
Valija, pensionāre no Valles
