Līgas un Jāņa vārdadienu svin visi kārtīgi latvieši neatkarīgi no tā, vai gaviļnieki ar šādu vārdu viņu radu un draugu pulkā ir vai nav.
Līgas un Jāņa vārdadienu svin visi kārtīgi latvieši neatkarīgi no tā, vai gaviļnieki ar šādu vārdu viņu radu un draugu pulkā ir vai nav. Tikai vienreiz gadā taču drīkst tā dziedāt, līksmot, zīlēt un pat zaudēt sirdi papardēs! Vai šie svētki Līgai un Jānim ir īpašāki nekā citiem to svinētājiem? Viņi stāsta, kas īpašs vai jautrs Līgo vakarā piedzīvots. Bet varbūt īpašā saulgriežu nakts vēl tikai būs…
“Gribu rozes!”
Līga Ozoliņa — Ozola, pārdevēja veikalā “Elvi” Koknesē.
— Kopš bērnības atceros, ka Jāņi mūsu mājās allaž bija lieli svētki, jo man arī brālis ir Jānis. Tomēr uzskatu, ka vecāki vārda izvēlē mani ir “apdalījuši”. Nē, es neiebilstu pret vārdu “Līga”. Tikai kāpēc citas var būt Ilzes, Ineses vai Baibas un vienkārši svinēt savu vārdadienu, bet manējā ir visas Latvijas svētki? Neviens jau nenāk ciemos tieši pie manis, bet svinēt Līgo vakaru. Arī dāvanas tradicionālas — māla krūzes ar uzrakstu “Līga” vai “Līgo!” , tautiskas sedziņas un margrietiņas. Bet man patīk rozes! Pilnīgs izmisums!
Jāņos kā jau kārtīgi latvieši ēdam šašliku un kuram ugunskuru. Nekādu īpašu rituālu šai dienai mums nav. Neticu, ka paparde Jāņu naktī zied, meklēt to neeju. Īstenībā tam jau vajag divus meklētājus, tikai tad brīnums var notikt.
Skaistākie — ar dziesmu
Jānis Bajinskis no Kokneses, vairākus gadus sagaidījis viesus Kokneses pilsdrupās.
— Skaistākie Jāņi manā dzīvē saistīti ar dziedāšanu. Daudzus gadus dziedāju korī Koknesē un Sēlijā, un mēs kopīgi esam svinējuši skaistus svētkus. Kad vēl mācījos Neretas vidusskolā, ap Jāņiem notika skolēnu dziesmu svētki. Tolaik attieksme pret Līgo svētkiem bija noraidoša, un arī koncertā neviena līgodziesma neskanēja. Dziedājām “Mana dzimtene jaukā”, patriotiskas dziesmas, bet Jāņus svinējām klusām.
Spilgti atmiņā palikuši Jāņi Atmodas sākuma gados, kad cilvēki brīvību uztvēra ar sajūsmu. Koknesē pretī pilsdrupām kori sadziedājās pretējos Pērses krastos, tas bija skaists pasākums. Toreiz svētkos piedalījās arī slaveni cilvēki, piemēram, Anatolijs Gorbunovs, kurš pamanījās upē kurpes samērcēt. Laikam uz plosta bija uzkāpuši vairāk cilvēku nekā drīkstēja, un tas pārāk dziļi iegrima ūdenī.
Ar alus spaini galvā
Jānis Ostrovskis, SIA “Krauklītis” datordizainers.
— Grandiozākos Jāņus laikam tomēr svin Latgalē. Mana bērnība pagāja Lāpavā Ludzas rajonā, un ar šo pusi saistīti arī mani spilgtākie svētku piedzīvojumi. Tradicionāli Līgovakarā kaimiņu un radu bērni, visi, kuri vien varēja panest lāpu, ar aizdedzinātām lāpām staigājām no pakalna uz pakalnu. Kā jau Jāņos, lija lietus, un kādam lāpa nodzisa. Es, gudrinieks, izdomāju, ka no kannas jāielej lāpā petroleja. Sprādziens bija pamatīgs, kanna uz vienu pusi, es — uz otru. Par laimi, bez postošām sekām.
Arī pirmā alus dzeršana manā dzīvē saistīta ar Jāņiem. Tolaik man bija kādi septiņi astoņi gadi. Vectēvs bija Jānis, un pirms vasaras saulgriežiem mājās tika brūvēts arī alus. Bijām klāt gan pie tecināšanas, gan tad, kad alus tikko no mucas ieliets spainītī. Kamēr pieaugušo nebija tuvumā, mums, puikām, taču jāpalielās, kurš vairāk tās mantas var izdzert. Man turklāt gribējās izrādīties tā ar šiku — uzkāpu uz ķebļa un tad lepni cēlu spaini pie lūpām. Rezultātā, es uz grīdas, spainis galvā!
Manā uztverē Jāņi ir mazliet pagāniski un mistiski svētki, un arī savu papardes ziedu tajos esmu atradis. Nu, ja ne tieši pašā Jāņu naktī, tad šis noteikti manā dzīvē ir bijis laiks, kad daudz kas nokārtojas vai ievirzās citādi.
Vēl man ir kāds nepiepildīts sapnis, kā gribētos šos svētkus nosvinēt — Līgonaktī laivā braukt pa Daugavu un vērot, kā upes krastos spīd ugunis un cilvēki svin svētkus.
Muzikants cimdos
Jānis Liepiņš, firmas “LM Tehnika” direktors.
— Tikai pēdējā laikā Jāņu dienu sagaidu kopā ar ģimeni un draugiem, un tie man ir īsti svētki. Ilgus gadus muzicēju grupā “Dendijs”, kura tagad aktīvu darbību pārtraukusi, un 23. jūnijā mēs vienmēr spēlējām kādā ballē. Deviņdesmito gadu sākumā Līgo vakarā spēlējām ballē Sunākstē, tā laikam bija aukstākā vasaras saulgriežu nakts, togad cilvēkiem dārzos viss nosala. Jāņu naktī gaisa temperatūra bija ap mīnus pieciem grādiem, jāņubērni tikai sēdēja pie ugunskura un sildījās. Līksmību un mūziku tāpat vajag, muzikantiem jāspēlē! No tuvākajām mājām mums atnesa cimdus. Spēlēju ģitāru cimdiem rokās.
Lai gan svētkos pašam bija jāstrādā, sveicēju vārdadienā ballētāju pulkā netrūka, tāpēc man allaž līdzi bija arī siers, pīrāgi un mučele alus. Toreiz spēlējām ballē Kokneses estrādē. No skatuves redzu — kāds paziņa no manu sveicēju pulka tā naski ar alus krūzēm skraida. Kad starpbrīdī gribējām kādu krūzi alus izdzert, muca sausa! Izrādās, paziņa izmantojis laiku lietderīgi un turpat pie stūra visu manu alu iztirgojis…
Kā Jānis ļoti labi jūtos un priecājos, ka man ir šāds vārds. Arī mans tēvs bija Jānis, un šie svētki mūsu mājās svinēti jebkuros laika apstākļos un pie jebkuras varas, kaut arī tēvs bija partijas darbinieks. Tolaik, kad vēl bija tradīcija Jāņu ugunskuru kurt no gumijas riepām, mūsmājās Aizkraukles pagastā bija tik varens ugunskurs, ka atbrauca pat ugunsdzēsēji un raudzījās, kā tā lieta beigsies. Ugunskurā virs malkas kaudzes bija uzlikts 16 smagās mašīnas riepu, un dega vareni — liesmas virmoja apmēram 20 metru augstumā.
Papardes zieds? Nu gan jau arī kaut kas tamlīdzīgs bijis. Reiz pēc nospēlētas balles Zemkopības institūtā Skrīveros aparatūru salikām mašīnā, bet paši nolēmām mājup uz Aizkraukles pagastu iet kājām. Mājās ieradāmies otrās dienas pusdienlaikā…
Ieraudzīt papardes ziedu
Līga Siļionenko no Aizkraukles, SIA “Ģeoplāns” valdes locekle.
— Kad biju maza, vecāmāte stāstīja, kā var papardes ziedu ieraudzīt. Jāņu naktī mežmalā jāpaņem runga un jānovelk ap sevi aplis. Apkārt skraidīs mošķi un baidīs, bet tas, kurš nenobīsies, varēs redzēt, kā paparde zied. Mēs, piecgadīgas knīpas, tā arī izdarījām. Puikām to tik vajadzēja, viņi mežā pārvērstā balsī kliedza: “Ūūūū!”. Mēs kā vēja dzītas diebām uz māju. Mājinieki prasīja, kas noticis? “Mēs papardes ziedu redzējām!”. Visiem, protams, par to lieli smiekli.
Reiz nospriedām Jāņus svinēt Latgalē, jaunākais dēls Toms tad bija pavisam mazs. Saimnieki atļāva svētku vakarā iet pirtī. Toms nebija redzējis īstu melno pirti un protestēja: “Jūs mani tajā pērsiet? Es taču par velnu pārvērtīšos!”.
Romantiskākie Jāņi manā dzīvē laikam bija togad, kad Aizkrauklē notika Raimonda Paula “Ziņģe”. Skaists sarīkojums, jauks laiks, pēc tam braucām uz Vecpiebalgu pie drauga Jāņa. Braucot pavērās tik skaists skats — saule riet, un Vietalvas pakalnos visur deg ugunskuri.
Īstenībā jau Līgovakarā par Līgām aizmirst, un visi sumina Jāņus, jo otrajā dienā, kad viņiem patiešām ir vārdadiena, neviens vairs nav spējīgs svinēt. Jau bērnībā izjutu šo netaisnību. Man ir brālēns Jānis, un arī kaimiņš bija Jānis. Kad visi sanāca un sveica Jāņus, es situ kāju pie zemes: “Šodien nav nekādi Jāņi! Kur ir manas dāvanas?”. Neviens jau nebija iedomājies, ka te vēl ir tāda sīka Līga.
