Jau pāris gadu desmitu pagājis, kopš mūžībā ir tēlnieks, skolotājs un sportists Voldemārs Jākobsons.
Jau pāris gadu desmitu pagājis, kopš mūžībā ir tēlnieks, skolotājs un sportists Voldemārs Jākobsons. Tomēr atmiņas par novadnieka dzīvi un darbu nav zudušas. Tās sakrātas viņa memoriālmājā — muzejā Bebru pagasta “Galdiņos”, kura darbībai nupat svinēja 30 gadu.
Tieši pirms simts un viena gada sākās Voldemāra Jākobsona saistība ar Bebru pagasta “Galdiņiem”. Ģimene no Rīgas uz šo ēku, kura sākotnēji bija muižas šķūnis, pārcēlās, kad mazajam Voldemāram bija seši gadi. Te lielākā daļa mūža pagāja viņa vecākiem un arī pašam māksliniekam. Savulaik jau Voldemāram Jākobsonam pašam bija iecere “Galdiņos” iekārtot muzeju. Kas līdzīgs tur jau veidojās viņa dzīves laikā, jo māksliniekam bija interesantu lietu kolekcija no pasaules apceļošanas laikiem.
Entuziastu bijis daudz
Pēc tēlnieka, skolotāja un boksa čempiona aiziešanas mūžībā 1974. gada 2. jūnijā “Galdiņi” kādu laiku stāvēja tukši, un vietējā pašvaldība nezināja, ko iesākt ar ēku. Tad radās iecere atvērt tur Voldemāra Jākobsona memoriālmāju – muzeju, un tas šajā ēkā ir kopš 1976. gada 13. aprīļa. Tā lielākoties bija bebrēnieša Augusta Pētersona iniciatīva, kurš šajā darbā aktīvi iesaistījās.
30 gados šādu entuziastu bijis daudz. Pirmajā darbības gadā izveidoja muzeja padomi, kurā darbojās Kārlis Visnoliņš, Augusts Pētersons, Vilnis Plūme, Dzidra Karlsone, Līvija Keiša, Andris Dindonis, Irēna Upmale (Juška), Daina Logina un Gaļina Marakava. Šajos gados ekskursijas muzejā vadījis Augusts Pētersons, Dzidra Karlsone, Uldis Beķeris, Vilma Kamola, Aldona Britāne, Ināra Bakmane un Ināra Cinīte. Savukārt no 1991. gada to dara Sarmīte Rode. Viņa atzīst, ka tikai tagad atskārtusi, cik ātri skrien laiks, lai gan muzejs ir salīdzinoši jauns.
Pats aizšuj kabatas
Klausoties atmiņas par šo personību, tā vien šķita, ka viņš turpat blakus vien ir vai arī nolūkojas uz visiem no mākoņa maliņas.
— Ikvienai vietai ir savas nemainīgas vērtības. Bebriem tāds ir Voldemārs Jākobsons. Muzeja veidošana bija interesanta un grūta, bet esam to paveikuši, un par to liels prieks, — teica bebrēniete Dzidra Karlsone.
Bijušais Voldemāra Jākobsona skolēns Uldis Filipsons atceras, ka viena no skolotāja devīzēm bijusi: “Vīrs un vārds!”. Viņš uzskatījis, ka ikvienam jāpilda solītais.
Savukārt Skaidrīte Upmale bijusi Jākobsona skolniece Pļaviņu ģimnāzijā, bet Bebros jau viņa kolēģe. Turpmākajos gados mākslinieks bieži viesojies viņas ģimenes mājā.
— Skolas laikā mums visām patika jaunais skolotājs, kurš mācīja zīmēšanu un fizkultūru. Kad viņš devās uz kādu romantisku tikšanos Skanstniekos, kopā ar klasesbiedrenēm mēdzām viņu izsekot, — smaidot atceras Upmales kundze.
Voldemāra Jākobsona skolēns bija arī bebrēnietis Jānis Midegs.
— Mums vajadzēja būt vai nu labiem sportistiem vai zīmētājiem. Ja kaut kas bija paredzēts, to darīja visi, un citādi nevarēja būt. Jākobsons atzina sportošanu brīvā dabā, tāpēc skrēja un slēpoja visi. Katram bija arī jāprot uzzīmēt slēpotāju, turklāt pareizā kustībā. Skolotājs necieta, ja kāds gāja sakņupis, un viņš pats pašrocīgi dažam aizšuva bikšu kabatas, jo uzskatīja par nepieklājību turēt rokas kabatās, — atceras Jānis Midegs.
Iegūst spožumu
Saistībā ar Voldemāru Jākobsonu pagastā izveidojusies kāda tradīcija — jau sesto gadu Bebru pamatskolā viņa vārdā nosauktu naudas balvu saņem mācībās, sportā un sabiedriskajā dzīvē uzcītīgākie skolēni. Šogad tādu bija 13, kuri saņēma Bebru pagasta padomes piešķirtos 250 latu. Lielākā daļa bērnu balvu saņēma muzeja jubilejas svinībās.
Šogad “Galdiņi” “saposušies” — nomainīts ēkas jumts. Muzeja vadītājas Sarmītes Rodes veidotais projekts guva Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu — 1163 latus. Par šo naudu salaboti un nomainīti logi, kā arī veikti citi remontdarbi. Izdots arī buklets, kurā stāstīts par šo kultūrvēstures objektu un pašu mākslinieku. Patlaban muzejā remontē vēl vienu telpu, kurā paredzēts iekārtot Bebru pagasta vēstures ekspozīciju.
Līdz jūlija beigām Voldemāra Jākobsona “Galdiņos” var aplūkot mākslinieka Alda Dobenberga gleznu izstādi.
